Tēmas izklāsts
Psiholoģijas pēdējā gadsimta vēsture ir pilna ar teorijām, kas noliedz seksuālu noziegumu vispār, kas atbrīvo seksuālo varmāku no atbildības, kas vaino māti un / vai bērnu, ja noziegums tomēr ir noticis, un kas līdz minimumam samazina šādā veidā gūtās traumas nozīmi. „Nicinājums pret seksuāli izmantotiem bērniem un pieaugušām sievietēm lāso no psiholoģijas grāmatu lappusēm kā inde”, apgalvo psiholoģijas eksperte Anna Soltere.
Alkohols, saspringta gaisotne ģimenē, stress darbā, laulāto nesaskaņas, finansiālas grūtības, bērnībā gūta psiholoģiska trauma – visi šie faktori daudzkārt minēti kā „cēloņi” seksuālai noziedzībai pret bērniem. Taču tās ir tikai teorijas, un katrai no tām ir būtiski trūkumi.
Tas, ka pedofili kaut kādi atšķiras no mums, pārējiem, ir aplams pieņēmums. Vienīgā atšķirība ir seksuālajās tieksmēs. Psihiatrs Freds Berlins ir norādījis: „Rakstura iezīmes bieži jauc ar seksuālo orientāciju vai indivīda seksuālās intereses tipu. Cilvēks, piemēram, var būt nelabojams pedofils un reizē ievērot visus likumus, strādāt ar atbildības izjūtu, rūpēties par citiem”.
…