1. Pieredzes jēdziens
Pieredze ir personas darbībā praktiski apgūto zināšanu, prasmju un attieksmju kopums; praktiska subjekta iedarbība uz ārējo pasauli un šīs iedarbības rezultāts. [1;130]
Pedagoģiskā pieredze ir cilvēka pedagoģiskās darbības prakse, tās rezultāts, kas atspoguļo darbības objektīvo likumsakarību apguves līmeni noteiktā vēsturiskā periodā. Šī pedagoģiskā pieredze var būt gan pozitīva, gan negatīva.
Labākā pedagoģiskā pieredze ir tāda darba prakse, kas, ievērojot izglītības procesa likumsakarības un izglītības sociālo pasūtījumu, nodrošina stabilus, augstus izglītības rezultātus, optimāli izmantojot pedagogu un klientu laiku, spēku, spējas un līdzekļus. Labākā pedagoģiskā pieredze apstiprina vai noraida teorijas atziņas, atklāj jaunas teorijas lietojuma sfēras, kā arī rosina teorijas tālākattīstību. Labākā pedagoģiskā pieredze ir darbību sistēma, kas nodrošina augstu rezultativitāti, balstoties uz apzinīgu savu pienākumu veikšanu iespējamā darbības satura, formas un metožu robežās, kā arī daļa novatorisma, kas iziet ārpus ierastās darbības. Plašākā skatījumā tā ir augsta pedagoga meistarība. Tajā var arī nebūt kaut kā būtiski jauna vai oriģināla, bet, pamatojoties uz prasmīgu un sekmīgu izglītības principu, likumsakarību un metožu izmantošanu, tā kļūst par paraugu citiem. Lokālā skatījumā tā ir tāda prakse, kas satur radošu meklējumu elementus, novitāti un oriģinalitāti.
Masveida pedagoģiskā pieredze ir noteiktas izglītības iestādes darbības pieredze, kurai ir augsti izglītības sasniegumi un jaunievedumi.
Spontānā pieredze ir sasniegumu kopa kādā noteiktā posmā bez garantijas šiem sasniegumiem ilgstošā periodā.
Šādai pieredzei ir arī savi trūkumi:
• ne vienmēr pieredze risina aktuālus izglītības uzdevumus;
• tā balstās uz atsevišķu klientu spējām;
• nav vērojama iniciatīva;
• ne vienmēr ir vadāma.
2. Labākā pedagoģiskā pieredze
2.1. Labākās pedagoģiskās pieredzes raksturojums
Labākā pedagoģiskā pieredze ir labākais no tradicionālās prakses, taču novatorisms ir saistīts ar izeju ārpus normatīviem, tā ir būtiska apstākļu, satura, formu un metožu maiņa pedagoga darbā.
Tādēļ labākā pieredze no tradicionālās prakses atšķiras ar:
• lielākām prasībām mūsdienu izglītībai;
• augstāku darbības aktivitāti;
• noturīgākiem darba rezultātiem;
• kvalitatīvu un efektīvu darbību;
• racionālu resursu patēriņu;
• gatavību uzdrīkstēties un riskēt;
• pētījuma un eksperimenta elementiem;
• orientāciju dzīvesdarbībai.
…