Saskarsmei cilvēku dzīvē ir noteicoša nozīme, jo personības attīstība un socializācija bez tās nav iespējama. Katram cilvēkam, tāpat kā gaiss un ūdens, ir vajadzīgas attiecības ar cilvēkiem. Saskarsme mums dod iespēju apmainīties ar informāciju. Tikai saskarsmē mēs paužam savas domas, jūtas un parādam savu attieksmi pret kaut ko. Lai izveidotos kontakts ar bērniem un lai atrastu pareizo pieeju dažādās situācijās, ir jāzina un pareizi jānovērtē personības attīstības īpatnības dažādos vecumposmos. “Pirmsskolas vecumā bērni turpina apgūt saskarsmes prasmes un iemaņas ar pieaugušajiem un vienaudžiem, apgūst saskarsmes normas un etalonus. Pieaug bērnu vēlēšanās būt patstāvīgiem un neatkarīgiem. Vispirms bērni savas patstāvības vajadzības apmierina rotaļās.”[5,94]
Skolotājs katrā bērnā saskata topošu personību, bet, lai to izdarītu, nepieciešams labi zināt vecumposma īpatnības. Skolotājam jāprot atrast katram skolniekam vispiemērotākos ietekmēšanas līdzekļus. Vecumposmu psiholoģija pedagoga darbā nepieciešama, lai izprastu dažāda vecuma cilvēku psihiskās īpašības, noskaidrotu, kā notiek pāreja no vecumposma uz vecumposmu. Zinot vecumposma īpatnības, skolotājs var izvēlēties katram vecumposmam atbilstošas metodes un tas atvieglo un palīdz produktīvi strādāt ar bērniem. “Vecumposmu psiholoģijas uzdevums ir atklāt dažāda vecuma cilvēku psihiskās īpatnības, noskaidrot likumības, kā notiek pāreja no vecumposma uz vecumposmu.”[2,258] “Agrā bērnībā ap otro un trešo dzīves gadu bērnam par valdošo kļūst vēlēšanās paust patstāvīgumu, apņēmīgums vai kauna un šaubu izjūta.…