Par tēmu „Izglītības sistēma un pedagoģiskās domas attīstība Viduslaiku Austrumos” es izvēlējos rakstīt galvenokārt divu iemeslu dēļ:
1.no vēstures man allaž vislabāk ir paticis Viduslaiku posms un ar to saistītā sabiedriskā dzīve;
2.no kultūrvēsturiskā viedokļa raugoties, mums, eiropiešiem, līdz šim vissvešākā ir Austrumu kultūra – tātad lieliska iespēja uzzināt ko jaunu, pētot tur radušos pedagoģiskās domas aizsākumus laikposmā, ko Eiropā nereti dēvē par „tumšo periodu” jeb Viduslaikiem;
Ar šī referāta palīdzību es vēlētos pierādīt to, ka daļa mūsdienās izmantoto un atzīto pedagoģisko teoriju ir Austrumos „izauklētu” pedagoģisko domu aizmetņu atdzimšana un pielāgošana attiecīgajam laikmetam un sabiedrībai.
Salīdzinot Eiropu un Austrumus Viduslaikos un par galveno salīdzināšanas kritēriju ņemot kristietību kā galveno valdošo varu un tās dogmas kā valsts mēroga likumus, pierādīšu, ka tieši kristietības (gana despotiskā) izplatība un novēršanās no antīkās pasaules, tās domātāju idejām, bija par iemeslu tam, lai Eiropā Viduslaikus dēvētu par „tumšo periodu” un visā Eiropas izglītības sistēmā notiktu krīze, pretēji Austrumiem, kur, turpinot izzināt antīko pasauli un turot tās domātāju atziņas godā, izglītības sistēma piedzīvo uzplaukumu.
Līdzās Rietumeiropai un Bizantijai par vienu no visievērojamākajiem viduslaiku civilizācijas centriem kļuva Tuvie Austrumi ar to senajām kultūras un izglītības tradīcijām.
VII gadsimta beigās – VIII gadsimta sākumā p.m.ē. Irānu, daļu Vidusāzijas, tāpat arī Sīriju, Ēģipti, Ziemeļāfriku (Bizantijas kolonijas) iekaroja arābi. Viņi nesa sev līdzi jaunu reliģiju – islāmu. Arābu ietekmes sfērā atradās arī Pireneju pussala, kur vēlāk veidojās bagātā un savdabīgā musulmaniskās Spānijas kultūra.
Arābu iekarojumu laikā tika daļēji saglabāts iepriekšējo laikmetu sociālais un kultūras mantojums. Iekarotās tautas saglabāja savas paražas un tradīcijas. Savu dzīvi turpināja arī tādas lielas pilsētas kā Damaska un Aleksandrija. Vienlaicīgi radās arī jauni pilsētu centri. Lielākajos no tiem – Bagdādē un Kairā – X – XI gadsimtā dzīvoja vairāki simti tūkstošu cilvēku. Tuvo Austrumu kultūras veidolu viduslaikos noteica lielpilsētas atmosfēra ar tās rosīgo tirgotāju un amatnieku dzīvi.
IV – V gadsimtā Romas Impērija pārdzīvoja dziļu sociāli ekonomisko kultūras krīzi. Pilsētas iedzīvotāju augstākā un vidējā kārta zaudēja savu sociāli politisko ietekmi un reizē ar to arī interesi par antīkās kultūras vērtībām.
IV gs. sāk. kristietība kļuva par valsts reliģiju, un baznīcas piekritēji vērsās pret antīkās audzināšanas ideāliem, pamatojot to ar tukšu godkāri, formālismu un utilitārismu („bērnus mēs nesūtām skolā tāpēc, lai tie iemācītos labi runāt un tādā veidā nopelnīt daudz naudas, bet gan, lai ievadītu viņu dvēseli pareizā ceļā un veidotu prātu pēc Dieva gribas” /J. Zeltamute/) [2;4]
Jau pirmsislama periodā tajos Arābijas rajonos, kur atradās pilsētas Meka, Medēra, Jemena u.c., bērniem mācīja lasīt un rakstīt. Mūsu ēras III – VI gadsimtā uz aramiešu alfabēta bāzes veidojās arābu rakstība (skat. pielikumā). Īsi pirms arābu iebrukuma VII gs. Sīrijā, Ēģiptē, Mezopotāmijā un Irānā darbojās ievērojams skaits skolu, kas lielā mērā veicināja musulmaņu izglītības institūtu veidošanos.
Rakstītprasmei bija jākļūst par galvenos islāma izplatīšanas ieroci, bet, sākot ar VII gadsimta beigām, arābu skolai bija jāapmierina valsts prasība izglītotu ierēdņu sagatavošanai, jo lietvedībā izmantoja nevis grieķu vai aramiešu valodu, bet tikai arābu.
Sākot ar VIII – IX gadsimtu, skolas darbojās ne tikai pilsētās, bet arī lielākajos lauku rajonos. Vairākums iedzīvotāju prata lasīt un rakstīt musulmaņiem tāpat kā grieķiem, romiešiem un bizantiešiem pamatskola bija privāta. Skolotājs parasti vienojās ar skolēna vecākiem; skolas nauda parasti bija simboliski maza. (Salīdzināšanai: „VII – IX gadsimtā izglītības līmenis Eiropas valstīs bija ārkārtīgi zems.…
