Pedagoģijas zinātne tiek definēta kā daudzpusīga apmācības un audzināšanas prakse. Harmoniskas personības attīstības daudzgagadīgs likumsakarību pētījumu rezultāts. Pedagoģijas zinātnes apgūšana palīdz katrā konkrētā gadījumā izvēlēties optimālus pedagoģiskus risinājumus. Pedagoģijas kā zinātnes vieta zinātņu sistēmā par cilvēku tiek noteikta ar to, ka tā pēta attīstības likumsakarības, kā arī personības apmācību un audzināšanu
Savā darbā es vēlētos analizēt dažādus pedagoģiskos konfliktu situācijas skolā t.i., starp pusaudžu vecuma skolēniem, viņu vecākiem un skolotājiem.
Pusaudžu vecuma bērniem priekšplānā izvirzās grūtības, kas skar pašu mācību procesu– grūtības konkrētos mācību priekšmetos, vispārēja nevēlēšanās mācīties, interešu trūkums, izziņas aktivitātes pazemināšanās, apātija attiecībā uz nākotnes nodomiem. Ļoti akūti izvirzās uzvedības traucējumi, nesavaldība, agresivitāte, grūtības kontaktēties ar vienaudžiem, arī ar pieaugušajiem. Vesels problēmu loks aptver savstarpējās attiecības ģimenē.
Viens no galvenajiem pieaugušo mērķiem ir bērna audzināšana. Audzināšana ir sociālās pieredzes pārmantošana pieaugušo apzināta mijiedarbība ar bērnu, kurā pieaugušais rada bērnam iespējas iemācīties dzīvot sabiedrībā, veidojot pieaugušā ideāla tēlu, bet ne vienmēr šis pieaugušā tēls sakrīt ar pusau`dža tēlu, un tieši šādās situāijās rodas dažādi savstarpējie konflikti. Pusaudzim savā sensitīvajā periosdā ir grūti izvēlēties sev piemērotu tēlu, jo alternatīvas ir ļoti daudz , bet kur`ir viņam piemērots īsti nav zināms. Audzināšana ir galvenā socializācijas sastāvdaļa un nodrošina iespēju jauniešiem kļut par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem un pašiem noteikt savu dzīves gaitu un atbildēt par savu rīcību. Audzināšanā notiek dzīves tēla un attieksmju sistēmas “iepotēšana”, tāpat kā intelektuālo un sociālo spēju lielākās daļas attīstība.…