Ievads
Pedagoģijas vēsture ir gājusi garu attīstības ceļu. Didaktika ir attīstījusies ļoti spēcīgi. No iekalšanas metodes tā ir pārtapusi par individuālu pieeju. Pirmatnējam cilvēkam nebija individualitātes apziņas, taču sociālie pedagogi vēlas to, lai tiktu strādāts ar katru bērnu atsevišķi un pēc tam arī ar grupu. Katram cilvēkam ir vajadzīga sava pieeja un ar to šie sociālie pedagogi nodarbojas . Tiek uzsvērta ne tikai audzināšana ģimenē un skolā, bet arī sabiedrībā. Sociālie darbinieki rūpējas par to, lai bērni, jaunieši un bieži vien arī pieaugušie spētu būt līdzdarboties spējīgi. Galvenais mērķis ir sagatavot gan bērnu, gan jaunieti turpmākai dzīvei. Dažādiem pedagogiem ir dažādi uzskati, kādas metodes pielietot, lai mērķi sasniegt.
1. Didaktika
Didaktika – (no grieķu valodas „didaktikē technē”) burtiskā tulkojumā nozīmē mācīšanās māksla. Šai mākslai ir sena vēsture. Didaktika kā pedagoģijas zinātnes nozare visprecīzāk tika raksturota Jana Amosa Komenska grāmatā „Lielā didaktika”, kurā didaktika tika definēta kā „vispārēja māksla visiem mācīt visu”. Tagad mācību process tiek zinātniski plānots un analizēts. Mūsdienās par didaktiku plašākā nozīmē tiek uzskatīta zinātne par mācīšanos un mācīšanos vispār, šaurākā nozīmē – zinātne par mācību nodarbībām un vēl šaurākā – izglītības satura teorija jeb pat mācību plāna teorija. Tā kā mācību un mācīšanās procesi izglītības institūcijās vienmēr ir uzskatāmi par organizētiem mācīšanas un mācību procesiem, tad ar didaktiku jāsaprot mācību un mācīšanās procesu zinātnisks atspoguļojums.
Daudzie faktori, kas nosaka mācīšanos un mācību procesu, tiek apkopoti dažādos didaktiskajos modeļos. Didaktiskais modelis ir pedagoģijas zinātniskas teorijas konstrukcija, kas vispārīgi analizē un modelē (palīdz plānot didaktiskos procesus skolā un ārpus skolas). Modelis sniedz plāšu teorētiski informāciju par mācību un mācīšanās procesa priekšnosacījumiem, iespējām un robežām. Tomēr neviens modelis nav pilnīgs.
…