Ievads
Pasaules dažādās zemēs aprobētas dažādas pieejas izglītības jautājumu risināšanā, dažādi metodiskie modeļi, dažādas didaktikas, taču kopumā nav jūtama progresa izglītīas problēmu risināšanā. Parasti, ja kaut ko arī izmaina, tad tikai kaut kādas atsevišķas daļas esošajā izglītības modelī. Visiem tiem ( plaši pielietojamiem modeļiem, kurus īsi varētu nosaukt par “pasaules skolu”) ir vairākas kopīgas iezīmes . Visas kopīgās iezīmes varētu apvienot vienā konstatējumā - garīgās komponentes trūkumā .
Tradicionālā pasaules skola veidota virzienā no augšas uz leju. Izklausās labi un to varētu pieņemt, ja par augšu, kā dievišķu parādību uzskatītu bērnu, bet nevis varas struktūras. Lūk, vēl viena no tīri organizatoriskām kļūdām, kas traucē pedagogiem darīt savu darbu. Faktiski „pasaules skolas” modelī tā nav kļūda, bet ar to organiski saderīga virzība.
Viena no pedagoģiajs zinātņu nozarēm, kas pēta audzināšanas prakses un pedagoģiajs zinātnes vēsturisko attiecību gaitu, kā arī pedagoģiskās domas attīstības problēmas, novērtē pedagoģisko mantojumu un tā izmantošanas iespējas.
Skolvadība - pēta un pedagošiski interpretē izglitības iestāžu vadības procesu un šajā procesā radušās problēmas:
• administratīvās problēmas
• pedagoģiskās problēmas
• tiesiskās problēmas
• darba problēmas
• ētikas problēmas
• u.c.
…