Sociālā pedagoģija apskata audzināšanu kā sabiedrisku parādību. Tā pēta ne tikai sabiedrības audzinošo potenciālu, bet arī aktualizēšanas līdzekļus, izmantojot dažādas formas sabiedrības audzinošā potenciāla integrācijā.
Sociālā pedagoģija attīstās, ievērojot skolas un sociālās vides mijiedarbību, pilnveidojot valsts, skolas, sabiedrības un ģimenes savstarpējo sadarbību, akceptējot skolas lomu valsts politiskajā dzīvē, līdz ar to skatot jautājumu par skolas un attiecīga reģiona ekonomiskās dzīves mijiedarbību, pievēršot uzmanību garīgo vētību līmenim sabiedrībā, darbam ar grūti audzināmajiem, likumpārkāpējiem, piedaloties analfabētisma risināšanā.
Audzināšana ir vienas paaudzes kultūras nodošana nākamajai vai sabiedriska parādība, bez kuras nav iespējama sabiedrības attīstība, jo katra jauna paaudze, sākot patstāvīgu dzīvi, apgūst iepriekšējo paaudžu materiālās un garīgās vērtības. Audzināšana sabiedrībā veic vairākas sociālās funkcijas:
Saglabā un nodod no paaudzes paaudzei zināšanas, prasmes, attieksmes, sabiedriskās uzvedības praksi;
Sekmē jaunās paaudzes sagatavošanu darbam tautsaimniecībā, līdzdarbībai valsts un sabiedriskajā dzīvē;
Veicina vērtību izveidi, personības spēju un dotumu attīstību.
Audzināšana ir mūžiga, vispārēja, nepieciešama, vēsturiska parādība un tai ir spilgti izteikts konkrēts vēsturisks rsksturs. Mērķtiecīga humānā audzināšana ir savstarpēja ietekmēšanās, tādēļ pedagoģiskajā nozīmē audzināšana ir mijiedarbība: savstarpēja uztveršana, vērtēšana un ietekmēšanās saskarsmē un darbā.…