Latvijā notikušas vairākas izglītības sistēmas reformas, bet galvenais jautājums jebkurā izglītības sistēmā ir audzināt un izglītot skolēnu – bērnu, kur katrs ir atsevišķa personība ar savu individualitāti. Tādēļ jau ilgāku laiku tiek aktualizēts jautājums par principiāli jaunu pieeju pedagoģiskajiem procesiem Latvijā un par radošas personības vietu un lomu izglītības un audzināšanas sistēmā.
Katra cilvēka būtiskākā vērtība ir viņa unikalitāte, un tā ir saistīta ar radošuma problēmu.
Kas ir radošums un ko ar to var panākt? Radošums palīdz atklāt skolēna personību un individualitāti, bet savukārt skolotājs veicina skolēna radošā potenciāla pilnveidošanos.
Pašlaik sabiedrībā dominē audzināšanas un izglītības tendences, kas vērstas uz nemitīgu cilvēka, sabiedrības, un arī skolu, attīstības ceļa meklējumiem, pēdējiem sekmēt cilvēka pastāvīgu attīstīšanos un risināt radošas personības problēmas, bet joprojām pastāv pretrunas starp izglītības un audzināšanas procesiem.
Tādēļ, lai panāktu personības radošu pašrealizāciju un radošas personības vispusīgu attīstību, jāmaina attieksme pret izglītību un jāpārvērš izglītības saturs par līdzekli šo mērķu sasniegšanai.
Vispār zināms fakts ir, ka cilvēks gūst savu vajadzību apmierinājumu ne tikai apgūstot izglītības saturu un attīstot sevī savas radošās spējas, bet arī realizējot sevi radošā sabiedriskā darbībā.
Jāmaina attieksme pret izglītību un jāmaina izglītības process. Kādēļ skolēni nevēlas mācīties? Skola un vecāki to liek darīt? Jā. Bet tā nav īstā motivācija. Apskatot problēmu dziļāk var secināt, ka skola atpalikusi no bērnu (skolnieku) attīstības līmeņa un „vajadzības” attīstīties augstākā līmenī, nekā to var piedāvāt skola. Audzināšanas dialektika un likumsakarības nosaka to, ka skolēns pakāpeniski kļūst par pedagoģiskā procesa subjektu, attīstot savu personību. “Pedagoģijas skatījumā bērns, pusaudzis un jaunietis nav tikai pasīvs personības veidošanas objekts, bet gan aktīvs pašattīstības un pašaudzināšanas subjekts ar savām tieksmēm, gribu, paradumiem un pārliecību.” (19,20).
Bērni pastāvīgi iedarbojas paši uz sevi, bieži vien to neapzinoties, it kā iekšēju spēku mudināti. Tādejādi personības attīstības mehānisms ir sava veida radoša sacensība.
Pedagoģijā ir ļoti daudz pētījumu par bērnu, jauniešu un tamlīdzīgām problēmām, bet vēl joprojām pietrūkst vispusīga, pilnīga un mūsdienu skolas dzīvei atbilstoša skolēnu izjūtu un skolēnu vides apraksta, un tas savukārt bieži vien noved pie daudzu jautājumu kļūdaina traktējuma un problēmu skaidrojuma.…
