Monogrāfijā aplūkotās pedagoģiskās problēmas pamatotas uz autora darba pieredzi Rīgas skolās un ģimnāzijās. Šīs problēmas ir arī saistītas ar izglītības sistēmas reorganizāciju jaunajos sociāli vēsturiskajos apstākļos. Diemžēl Latvijas Republikā pēdējos gados daudzi autori atzīmē izglītības līmeņa pazemināšanos. Ministrijas ierēdņi likvidēja visus skolotāju kvalifikācijas paaugstināšanas eksperimentālās bāzes, visus institūtus, nomainot tos ar īslaicīgiem kursiem, reizēm pat vienas dienas semināriem – „supervīzijām”. Tā rezultātā pazeminās pedagoģisko darbinieku kvalifikācija, kas sabiedrības sociālo pārmaiņu rezultātā rada vienotas mijiedarbības ķēdes „skolotājs-skolnieks-vecāki” pārraušanu. Sabiedriski nozīmīgu idejas, kura varētu kļūt par audzināšanas procesa pamatu, trūkums rada skolu audzēkņu morāli tikumiskā un estētiskā līmeņa pazemināšanu.
Kā vispārējās, tā arī speciālās izglītības sistēmas izveidi nosaka sabiedrības sociāli politiskā virzības un tās vērtību orientāciju. Izglītības saturu, tās līmeni, kā arī mācību metodes nosaka sabiedriskās attīstības prasības, zinātnes, tehnikas, kultūras, skolu lietu un pedagoģijas stāvoklis.
Ilgā laika periodā (vairāk par pusgadsimtu) mums bija nesatricināms priekšstats, ka tikai padomju skola ir spējīga nodrošināt vispusīgu un tiešām zinātnisku izglītību, ka tikai padomju tautas izglītības sistēma ar visu pakāpju skolas, kas bija bezmaksas un kurām bija valsts un vispārējs raksturs, iemieso konsekventu demokrātismu, visu tautību vienlīdzību, pilnīgu vīriešu un sieviešu vienlīdzību attiecībā uz izglītību, visu vienotās sistēmas posmu pēctecību. Izglītības līmeņa reāla pazemināšanās PSRS, skolas prestiža pazemināšanās ļāva izdarīt secinājumu par tautas izglītības krīzes turpināšanos un padziļināšanos. Pilnīgi valstiskotā skola kļuva par birokrātisku iestādi, kas funkcionē vienveidības, vienādu domu un vienvadības režīmā.
Valsts saņem tādu skolu, kādu tā vēlas saņemt. Skolas šīsdienas stāvoklis nebūt nav gadījuma rakstura apstākļu sakritības rezultāts, bet birokrātiskās sistēmas sociāls pasūtījums, kurai pretēji tradicionālajām deklarācijām harmoniski attīstīts cilvēks nav vajadzīgs, jo ar viņu ir grūti manipulēt. Pieprasot no skolas, lai tā piegādātu „darbaspēku”, sistēma nolēmusi tautas izglītību piespiedu selekcijai, kurā karojošs pelēcīgums un agresīva neapdāvinātība ieņēma vadošās pozīcijas.
Atzīts un ar daudziem pētījumiem pierādīts, ka skola, kas formē „skrūvītes” un orientējas uz kaut kādas viduvējas personības izveidošanu, visai ierobežo, ja vien arī neizslēdz pašu skolēnu attīstības iespēju un objektīvi nocērt tautas intelekta saknes. Bet mūsu valstī skolotāju beztiesiskums un sociālā apātija radīja precedentu skolēnu garīgai atiešanas no skolas. Skola –izglītības sistēmas centrālais posms - izrādījās negatava demokrātisko ideju uztverei, kas apvieno visus sabiedrības slāņus, un pagaidām paliek viskonservatīvākā, politiski atpalikušākā un materiāli trūcīgākā nozares, kas pārvalda atlikuma princips. Deviņdesmito gadu sākumā sāktā organizatoriskā pārkārtošana, kas likvidēja visu Izglītības ministrijas zinātniski tehnisko bāzi (Skolotāju kvalifikācijas paaugstināšanas institūts, jaunatnes audzināšanas nodaļa, eksperimentālie laukumi bāzes skolās), saglabājot visu pārvaldes struktūru, valdot pilnīgam vadošās zinātnes apmulsumam, - pagaidām maz ko ir izmainījusi skolas reālajā dzīvē, kurai nepieciešamas vairs nevis reformas, bet revolucionāri pārkārtojumi. …
