Pēckara situācija Lietuvā Alvida Šlepika romānā "Mans vārds ir Mārīte"

SECINĀJUMI
1. Romāna sižets akcentē ģimenes būtību – pašupurēšanos, tai skaitā, došanos taisni ienaidnieka nagos, lai tikai pabarotu „mājās” palikušo ģimeni. Un vairs nav runas par to, kam vajag vairāk, tiek nosprausts mērķis – ģimene kā kopība un cīņa par tās izdzīvošanu.
2. Lieliski attēlotas pēckara izjūtas – lai gan ticība samazinās un nav zināms, kāds liktenis ir sagaidāms, nepārtrauktā baiļu sajūta pamazām aiziet, jo bads kļūst stiprāks, tāpat arī apziņa, ka vairs nav ko zaudēt – ir jāriskē un jācer, ka izvēlētie „palīgi” būs draugi nevis ienaidnieki.
3. Iedzīvotāji Lietuvā dzīvo nepārtrauktā sasprindzinājumā – jebkurš solis vai nepārdomāta, neapzināta rīcība var būt par pamatu ciešanām. Krievs, kurš nonācis lietuviešu istrebiķeļu sastāvā, var būt tavs draugs un nākamajā stundā nodevējs. Tādējādi romāns parāda, ka pēckara apstākļos nevienam nav iespējams ticēt.
…