Kultūrfilozofija Latvijā 20. gs. sākumā.
Kultūrfilozofija Latvijā 20. gs. 20. – 30. gados sasaucas ar daudzu Rietumeiropas domātāju idejām, tomēr veidojas kā pašu meklētas atbildes uz laikmeta izvirzītajiem jautājumiem. Ja vēl 20. gados presē vēl dominēja publicistika no ārzemju populāro filozofu ideju tulkojumi, tad 30. gados publikāciju intensitāte un teorētiskais līmenis jau ļāva iezīmēt topošās kultūrfilozofijas kontūras. Pirmie desmit profesionālās filozofijas veidošanās gadi bija tikai teorētisku meklējumu, studiju un pārdomu laiks. “Filozofija arvienu vairāk top par pašas dzīves un kultūras kritisku un principiālu pašapceri, sistemātisku analīzi un pašizpratni, un vienu no kultūras dzīves pašpiepildīšanās augstākām formām un viņas cēlākiem spēkiem, “ tā divdesmito gadu nogalē rakstīja Pauls Dāle.
Tomēr mūsu latviskajai mentalitātei tuvāka bija tieši dzīves filozofija, nevis modernie zinātniskie un analītiskie filozofijas virzieni. Dzīves filozofijas strāvojums Latvijā veidoja vienu no pašām būtiskākajām akadēmiskās filozofijas interešu sfērām un kļuva arī par nozīmīgāko teorētisko pamatu kultūrfilozofisko koncepciju izstrādāšanā. Latviešu spilgtākie šā laika kultūrfilozofijas pārstāvji bija P. Dāle, P. Jurevičs, Z. Mauriņa, K. Raudive, T. Celms, P. Zālīte. Viņu darbiem raksturīga zināma problēmu un risinājumu vienotība, kā arī – nacionālās mentalitātes jeb latviskās dvēseles temata caurstrāvojums. “Es zinu tikai vienu veidu būt par patiesi kulturālu cilvēku: nest sevī savas tautas dvēseli – jo kultūra izaug no tautas – un barot to ar visu, kas ir vērtīgs un vienreizīgs citu tautu dvēselēs”, tā kādā esejā rakstījusi Z. Mauriņa.
20. gs filozofijas virzienos ienāca antropoloģijas līnija, kas iezīmējās arī latviešu filozofu darbos. Tās amplitūda bija plaša – no subjektīvi antropoloģiskas pieejas (Z. Mauriņas un K. Raudives esejās un apcerēs) līdz objektīvi ideālistiskai un reliģiskai interpretācijai (P. Dāles u. c. Reliģisko domātāju darbos).…
