Rūdolfa Blaumaņa 19. gs beigās sarakstītā bēdu luga „Pazudušais dēls”, kā arī G. Priedes 20.gs 70 gados sarakstītā drāma, kas meistarīgi izspēlēta lugā „Zilā” ir lugas, kuras ir vienas no svarīgākajiem un nozīmīgākajiem latviešu literatūras sasniegumiem. Šajās lugās vienās no pirmajām atklāti tiek parādītas dažādos gadsimtos dzīvojošo latviešu problēmas – alkoholisms, atkarība. Abas lugas sevī apvieno patiesi interesantu un savā būtībā vienkāršu cilvēku dzīves atainojumu dažādos laikmetos. Lugas ir ne tikai par pašu dzīvi, par cilvēka vājībām, par ķildām, par darbu un naudu, bet tās ir par milzīgu cīņu ar sevi, savu rakstura vājumu un padošanos visvienkāršākajam un tajā pašā laikā nožēlojami cilvēcīgākajam kārdinājumam – sevis žēlošanai. Abu lugu panākumus, manuprāt, nodrošina saasinātā robežsituācija, kurā atrodas tēli. Kā dzīvot tālāk? Šis jautājums tiešāk vai netiešāk attiecas uz ikvienu. Interesanti, sakāpināti un dramatiski ir raksturi. Pagātne it kā kalpo par ceļvedi, kas palīdz personāžam labāk atklāties. Viens jautājums lugās seko otram - kā atgūt pazaudētu dvēseli, kura nu citam vienkārši par naudu pārdota, kā uzveikt sevī mītošo vainas apziņu par dzērumā nogalinātiem cilvēkiem un nesaprast, kāpēc paša dzīvība vēl saglabājusies...
Abos darbos viss ir pārsteidzoši līdzīgs, kaut arī gadsimti citi un ļaudis vairs nav tie paši, taču problēma nemainās, gluži tāpat kā cilvēki, šī problēma tikai pieņem citus apmērus, citu virzienu un cita cilvēka dzīvi. Rakstnieki galvenokārt cenšas iedziļināties visos apstākļos – gan iekšējos, gan ārējos, kas izraisījuši noteiktu rīcību. Abos varoņos ielikta viscilvēciskākā mīlestības sāpe, lepnums un prieks, slava un godkāre, kas tik raksturīga ikvienam mūsdienās. Te arī lugās parādās gaužās mūsdienu - 21. gs dzīvojošo cilvēku problēmas. Galvenokārt abos literārajos darbos mani ieinteresēja smalki atspoguļotās dzīves ainas, jo abiem puišiem bija gan mīloša ģimene, gan materiāls nodrošinājums, ērti dzīves apstākļi, taču kā akli un naivi viņi tiecās pēc kaut kā jauna, neizbaudīta un neiegūta, te vairs nebija vietas ne novēlotajiem vecāku pārmetumiem, ne draugu izteiktajiem brīdinājumiem, pat mīlestībai un jūtām te nebija vietas, jo prātu bija pārņēmis tikai viens vilinājums, atkarība no alkohola, azartspēlēm, kas arī bija lugu pamatjautājuma cēlonis – „Kā dzīvot tālāk?” Priekšplānā izvirzās ne tikai vecāku audzināšanā pieļautās kļūdas un to neatgriezeniskās sekas, bet arī neliekuļotu un patiesu draugu trūkums, pat mīlestības spēku ir notrulinājis alkohols un azartspēles. Pār puišiem nevienam vairs nav varas, tikai nesataustāmajai un nejūtīgajai atkarībai, kura, neskatoties uz jaunu un spēcīgu puišu stāviem, kuru spēkos būtu bijis mainīties un cīnīties ar atkarību, šī pati atkarība tos ir pārņēmusi savā varā, jo ne sapņi par nākotni, ne domas par rītdienu, ne ilgošanās pēc mīloša cilvēka blakus, nekas no tā, kas spēj darīt laimīgu, nav abu pieaugušo „zēnu” sirdīs.
Krustiņš jau arī godīgi atzīst: „...es esmu slikts cilvēks...Pazudis cilvēks...(izmisis)”(1;158) taču tā vietā, lai mainītu sevi, stātos duelī pretī atkarībai un uzveiktu to, viņi nododas visparastākajai un nožēlojamākajai sevis žēlošanai. Acīmredzami luga pierāda, ka žēlošana, sevis nicināšana, bezgalīgā gaušanās neko nemaina, tā nedod iemesla ne laboties, ne samierināties.
Galvenokārt lugas mani ieinteresēja ar mūsdienām tik raksturīgajām problēmām, kas savu aktualitāti nebūt nav zaudējušas. Gan atkarība no alkohola, gan atkarība no azartspēlēm arvien vairāk pieņem savus apmērus, arvien vairāk pieaug lielais avāriju skaits, ko izraisījuši piedzērušies vai citu apreibinošo vielu varā esoši autovadītāji, arvien vairāk cilvēku manāms dažādās spēļu zālēs, arvien vairāk un vairāk cilvēku savas neizdevušās dzīves noraksta uz vecāku bezatbildību, uz skolas vai studiju biedru neiecietību, uz niecīgās darba samaksas un neizdevušās mīlestības, uz drosmes un pārākuma rēķina, un, jā, alkohols rada iespēju noslēpties, aizbēgt, nedomāt, nerisināt problēmas.…
