Pazemes ūdeņu kvalitāte mūsdienās tiek bieži apspriesta. Pirms 30 gadiem cilvēki ticēja, ka pazemes ūdeņus aizsargā dabiskie filtri. Taču pazemes ūdeņu piesārņošanai ir vairāki veidi: no zemes virsmas (ieskalojoties piesārņotiem virszemes ūdeņiem, lietusgāzēm, atkritumu izgāztuvēm, lauksaimnieciskās darbības), no cauruļvadu sūcēm vai pazemes uzglabāšanas cisternām, izskalojumiem no pildizgāztuvēm, kapsētām u.t.t. Pastāv dažādas rekultivācijas izvēles priekš piesārņotiem pazemes ūdeņiem: aizkavēt piesārņojošo vielu migrāciju (izmantojot ģeotehnisko pakāpi), piesārņojuma aizvākšana vai pārvietošana (izmantojot izrakumus un augsnes skalošanu), pazemes ūdeņu apstrāde no izmantošanas viedokļa, pazems ūdeņu aizvākšana un aizstāšana vai pazemes ūdeņu rekultivācija in situ. Šinī darbā ir salīdzināts sūknēšanas- apstrādes sistēmas ar in situ caurlaidīgām reaktīvām barjerām, lai sīkāk detalizētu šos pazemes ūdeņu rekultivācijas veidus, jo tiem ir līdzīgas pazīmes.
Tiek izmantotas jau vairāk kā 20 gadus pazemes ūdeņu piesārņojuma rekultivācijā. Šai sistēmā piesārņotais pazemes ūdens tiek ekstrahēts no zemes, apstrādāts virszemē un pēc tam ievadīts atpakaļ zemē.
Piesārņotie pazemes ūdeņi var tikt apstrādāti vairākos veidos, kas tiks aprakstīti turpmākā darba gaitā. Pasīvās sistēmas, izmantojot Caurlaidīgās reaktīvās barjeras, lieto tos pašus apstrādes principus in situ.
Nozīmīgākais sūknēšanas-apstrādes sistēmas trūkums ir diezgan lielais darba procesa laiks, kas vajadzīgs, lai veiktu labu rekultivāciju. Piesārņojuma koncentrācija sūknēšanas šahtā pazeminās lēni operācijas laikā, un koncentrācijas atlikums joprojām var būt diezgan augsts, pārsniedzot tīra ūdens kvalitātes standartus. Kad sūknēšana ir apturēta, bieži ir novērots, ka piesārņojuma koncentrācija atkal palielinās. Šo parādību sauc “gals un atsitiens”. Šādas parādības cēloņi ir sārņu desorbcija, šķīšana un nogulsnēšanās, un dažādais pazemes ūdeņu tecēšanas ātrums.…