Dzimis 1947.gadā vidēji turīgā ģimenē. Tēvs bijis inženieris, māte mājsaimniece.
Septiņu gadu vecumā viņš iestājās Dēla Ignacio Jezuītu skolā Riodižoneiro. Viņš sāka ienīst obligātās reliģiska satura nodarbības. Taču, kaut arī viņš ienīda lūgšnas un meses, tieši šīs skolas bargajos koridoros viņš atklāja savu dzīves patieso aicinājumu – kļūt par rakstnieku. Tur viņš vinnēja savu pirmo literāta balvu skolas dzejas konkursā.
Tomēr Paulu vecākiem bija pavisam atšķirīgi plāni attiecībā uz dēla nākotni. Viņi vēlējās, lai viņš kļūtu par arī inženieri un viņi dažādos veidos centās nomākt dēla vēlmi kļūt par rakstnieku. Viņa nesamierinātība un gūtie atklājumi atklājumi no Henrija Millera grāmatas “Tropu posts” modināja viņa garu uz dumpi un viņš sāka neievērot, noniecināt rutinējošos ģimenes likumus. Paulu tēvs uzskatīja, ka dēla uzvedībā ir garīgas saslimšanas rezultāts un, kad Paulu bija septiņpadsmit gadus vecs, viņu divas reizes nosūtīja uz psihiatrisko slimnīcu, kur viņš pārcieta dāžādus elektroterapijas seansus.
Īsi pēc tā Paulu sasaistās ar teātra grupu un sāk strādāt kā žurnālists. No nekomforālā vidusmēra dzīves viedokļa, teātris bija bezmorāles perēklis par kura sastāvdaļu bija kļuvis arī pats Paulu. šāda situācija ļoti satrauca jaunā žurnālista vecākus un viņi nolēma laust sev doto solījumu vairs neiejaukties dēla dzīvē, un trešo reizi viņu nosūtīja uz psihiatrisko slimnīcu. Kad viņš iznāca no slimnīcas, viņš vēl vairāk noslēdzās savā pasaulē. Vecāki savā izmisumā sauca citu ārst, lai palīdz viņu dēlam. Taču šī ārsta slēdziens bija, ka Paulu ir vesels un viņām nav nepieciešams atrasties psihiatriskajā slimnīcā. Viņš vienkārši mācās un iepazīst dzīvi. Trīsdesmit gadus pēc šīs pieredzes, Paulu Koelju uzraksta grāmatu “Veronika grib mirt”.
…
