”Tie, kas mīl, pakļauj pasauli, viņiem neko nav žēl zaudēt. Īsta mīlestība ir pilnīgas atdošanas akts”.” Pjedro upes krastā es sēdēju un raudāju” ir grāmata par šo atdošanos. Pīlāra un viņas draugs ir izdomāti personāži, kuru domstarpības saprot ikviens, kas reiz meklējis savu otru pusīti. Šī grāmata ir pazīstama visā pasaulē, tāpēc arī man bija vilinājums to izlasīt. Galvenā tēma ir mīlestība, kurā izpaužas arī mīlestība pret Dievu. Darbs ir rakstīts 20. gs. Beigās un galvenā pamatdoma ir ļoti mūsdienīga un aktuāla, kas liek aizdomāties ikvienam lasītājam, jo mīlestība un cilvēku savstarpējās attiecības vienmēr būs galvenās vērtības, lai cilvēki varētu dzīvot tā, lai ļautos savam liktenim. Garīgā pieredze vispirms ir mīlestības īstenošanas pieredze, un mīlestībai nekādi likumi nepastāv.Ar šo romānu Paulo Koelju iesāk savu triloģiju par mīlestību-par pārbaudījumiem, kas nedēļas laikā pilnībā izmaina romānu galveno varoņu likteņus.
Šo romānu var saukt par postmodernisma romānu, jo tas ir daudz dialogu un ir veidojies New Age jeb Jaunā laikmeta kustības ietekmē Rietumu pasaulē. Šis romāns ir prozas darbs, jo šis nostāsts spilgti ilustrē to, ko autors ir centies pavēstīt ar šo grāmatu. Mēs ļoti reti pamanām, ka neparastais ir tepat līdzās. Brīnumi notiek ik uz soļa, Dieva zīmes rāda mums ceļu, un eņģeļi lūgšus lūdzas, lai tos uzklausa,- bet mēs nekam nepievēršam uzmanību, jo esam mācīti ievērot noteiktus likumus un rituālus, lai vērstos pie Dieva. Arī visi notikumi prozas darbā konkretizējas laikā un telpā, ietverot daudzveidīgu informāciju par visdažādākajām apziņas izpausmes formām-sadzīvi, kultūru un reliģiju.Uz tēliem un simboliem ir atsauces, kas patapināti no kristietības un islāma tradīcijām, Vecās Derības, okultisma, Austrumu un Rietumu ozoteriskām mācībām. Tāpēc prozā atspoguļota ir gan pagātne, gan tagadne, gan nākotne. Ir skaidri jūtams sižets, kuri bagātināti ar autora pārspriedumiem.
…
