Pauls Jurevičs 1931. gadā izdevumā “Burtnieks” Nr. 12 laida klajā darbu ar nosaukumu “Marksisma paradoksi”, kas bija veltīts Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa nāves dienas simts gadu piemiņai. Šajā darbā latviešu filozofs apcerēja Kārļa Marksa filozofijas pamatprincipus un deva kritisku vērtējumu tās teorētiskai bāzei un praktiskajam izpausmes veidam, kas bija ieguvis diezgan plašu izplatību tā laika Eiropā, it sevišķi Padomju Krievijā.
Dotā referāta mērķis ir dot ieskatu šajā darbā un parādīt Paula Jureviča skatījumu uz it kā pagājuši posmu mūsu un daudzu citu valstu vēsturē, tomēr vēl joprojām aktuālu priekš daudziem cilvēkiem. Šis referāts var kalpot kā līdzeklis elementārākā priekštata iegūšanai par hēgelismu un marksismu kā 19. gs. ietekmīgākajiem filozofijas virzieniem, kuri savu aktualitāti nav zaudējuši vēl šobaltdien.
Hēgeļa filozofija ir labs paraugs tam, ka zināmos apstākļos pat visabstraktākie filozofiskās domas gājieni var iegūt visai praktisku nozīmi un ka vispār maldās tie, kas domā, ka filozofisku “teoriju” konstruēšana ir pavisam nevainīga lieta, kas nekādi nevar iespaidot reālo notikumu gaitu. Tiešām, abstraktāku un grūtāk saprotamu filozofiju kā Hēgeļa filozofiju nemaz nevar iedomāties: neskatoties uz to, tā tomēr ir viņa, kas - vismaz šķietami - ir pamatā visplašāk izplatītajam pasaules uzskatam, pie kura turamies taisni prāta ziņā vismazāk attīstītās masas.
Ko tad īsti Hēgelis mācīja? Īsos vārdos to varētu izteikt, sakot, ka tas mācīja, ka visas pasaules notikumu gaita ir stingri padota prāta likumībai, ka īstenībā šī gaita pat nav nekas cits, kā prāta likumības izpaušanās. Visa pasaules īstenība Hēgelim atspoguļo tikai loģisku attiecību attīstības pakāpes, kas saplūst ar laicīgo pasaules tapšanas procesu. No šejienes tad izriet konsekvence, ka šis tapšanas process ir prātam pilnīgi izzināms, ka tas pat spēj to zināmā mērā it kā imitēt, neprasot pie tam nekādu padomu no pieredzes. Metodi, kas te jālieto, Hēgelis sauc par dialektisko, atšķirībā no refleksīvā prāta analītiskās metodes. Dialektiskā metode dibinās uz tā, ka nevienu atsevišķu pasaules momentu mēs nespējam domāt kā pilnīgi patstāvīgu, neatkarīgu ne no kā cita. Tiklīdz ir dots kāds kaut cik noteikts jēdziens, mums tas tūliņ ir jādomā kā saistīts ar citiem jēdzieniem, it kā tas prasītu tos. Itsevišķi ikviens jēdziens prasa savu pretstatu, kas ar to ir pretrunas attiecībā. Vispārīgi pretruna ir tas spēks, kas iekustina pasauli un tās attīstības gaitu.…
