P. Putniņa luga „Kvēli ilgotā” stāsta par Latvijas pirmiem neatkarības gadiem. Viss apjūk, mainās sabiedrība, mainās cilvēki. Tieši šajā grūtajā laikā mēs iepazīstam lugas varoņus.
Galvenais, kas man patika šajā lugā, it ļoti precīzs laika atainojums. Bezdarbs, sociālās problēmas un citas ļoti spilgti parādāti darbā. Patīk sižets. Tas ir viegli saprotams, tajā nav nekādu intrīgu vai kaut kā tam līdzīga. Viss ir vienkārši.
Darbs ir viegli lasāms, un, kaut gan vietumis izmantota paveca leksika, pēc konteksta var saprast autora domu.
Sprižot pēc lugas varoņu pēdējiem vārdiem un pēc uz grāmatas vāka uzrakstītā: „Tik kvēli ilgotā...Brīvība? Ko iesākt mums ar to”?, galvenais jautājums, kas caurstrāvo šo darbu: „Vai tiešām tā bija vajadzīga?” Tiešām, viņi ir brīvi, bet viņiem nav naudas, viņiem nav darba, dzīve kļuvusi grūtāka. Kam tad vajadzīga tāda brīvība? Vieņiem arī vajadzīga, jo viņi grib pašreālizēties, klūt par savas dzīves saimniekiem.
Kopumā, darbs ir ievērojams, bet ir jāzin, kas notika tajā laikā, ja būtu vieglāk saprast sižetu.
Pauls Putniņš ļoti skaidri apjēdz parastās tautas dzīvi deviņdesmito gadu sākumā. Problēmas, kas tiek risinātas šajā lugā ir līdzīgas mūsdienu problēmām. Bezdarbs, nespēja reālizēties, tās ir tikai dažas no tām. Deviņdesmitajos gados situācija valstī bija līdzīga mūsdienas situācijai. Cilvēki cenšas atrast jebkādu darbu lai izdzīvotu.
Tādēļ secinu, ka ši luga ir aktuāla mūsdienās, jo tā rāda mūsu dzīvi tagad uz veca, bet lietderīga piemēra.…