Mūsdienu pedagoģiskajā procesā mācīšana un audzināšana ir vienoti. Pedagoģiskā procesa galamērķis ir skolēna personība kā pašorganizējoša un pašregulējoša sistēma ar noteiktu gatavības pakāpi turpmākai pašaudzināšanai.
Lai sasniegtu šo mērķi, skolas pedagoģiskajā procesā tiek izmantotas daudzveidīgas metodes un mācību organizācijas formas, no kurām lielā mērā ir atkarīgas skolēna zināšanas, prasmes, iemaņas, kā arī viņa attieksmes un rakstura īpašību veidošanās.
Viens no mācību principiem ir ievirze pašizglītībā, un ļoti liela nozīme te ir skolēnu patstāvības un mācīšanās prasmju attīstībai. Sākumskolas uzdevums ir iemācīt skolēnus mācīties, tajā skaitā arī attīstīt minētās prasmes, izmantojot dažādas metodes un mācību organizācijas formas.
Bērna patstāvīgā darba prasmju veidošanai aizvien lielāka uzmanība jāpievērš sākumskolas klasēs. Patstāvības trūkums bērniem sākumskolā visvairāk izpaužas, kad bērni pāriet uz pamatskolu. Šajā mācību posmā bērnus māca vairāki pedagogi, viņi nepazīst bērnus. Pirms tam pie audzēkņiem gāja viņu audzinātāja, kura mācīja lielāko daļu mācību priekšmetu. Viņa pazina katru bērnu, zināja katra stiprās un vājās puses.
Tādēļ es izvēlējos rakstīt šo kursa darbu par patstāvīgā darba prasmju veidošanu, par patstāvības attīstību sākumskolas periodā.
Kursa darba objekts – matemātikas mācību process.
Kursa darba priekšmets – skolēnu patstāvīgā darba prasmes.
Mana kursa darba mērķis ir noskaidrot patstāvīgā darba nozīmi sākumskolas pedagoģiskajā procesā un tā lomu sākumskolas skolēnu patstāvības sekmēšanā.
Lai spētu gūt atbildes uz šiem jautājumiem, es izvirzīju sekojošus uzdevumus:
1.analizēt sākumskolas skolēnu vecumposma īpatnības;
2.noskaidrot darba formas, metodes un paņēmienus, kas sekmē patstāvīgā darba prasmju attīstību;
3.pētīt sākumskolas skolēnu un skolotāju attieksmi pret patstāvīgajiem darbiem un salīdzināt tos.
Izmantotās metodes:
literatūras analīze;
anketēšana.
Pētījuma bāze:
X pamatskola;
Y pamatskola.…