Patērētāju tiesības ir samērā jauna tiesību apakšnozare, kas regulēta Latvijas likumdošanā. Jēdziens patērētājs nebija svešs arī agrāk, tomēr patērētājam atvēlēto tiesību loks atšķīrās no tām iespējām, kādas šobrīd piedāvā Latvijas likumdošana. Te var pieminēt 1999.gadā pieņemto „ Patērētāju tiesību aizsardzības likumu”, gan „Preču un pakalpojumu drošuma likumu” ( 2000.gads ) un „ Likumu par atbildību par preces un pakalpojuma trūkumiem” , kā arī virkni Ministru Kabineta noteikumus. Un, protams, nevar nepieminēt LR Civillikumu, Krimināllikumu un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu.
Diemžēl neizdevās atrast literatūru, izņemot likuma brošūriņas grāmatnīcās, kas dotu plašāku ieskatu patērētāju tiesībās. Vairāk informācijas par šiem jautājumiem nācās meklēt preses izdevumos un internetā. Žēl, jo ar šiem jautājumiem ikdienā saskaras lielākā sabiedrības daļa. Domāju, ka šai informācijai vajadzētu būt plašāk pieejamai. Patērētāji esam mēs visi.
Vairumam cilvēku patērētāju tiesības saistās ar mājsaimniecības preču un pārtikas produktu iegādi veikalā, tas ir slēdzot pirkuma līgumu. Taču parādījušies arī jauni līgumi patērētāju tiesībās.
Savā darbā, neveicot dziļu zinātnisku analīzi, pieskaršos šiem jaunajiem līguma veidiem, nedaudz salīdzinot ar Civillikumu. Kā arī tam, uz ko būtu jāvērš uzmanība ikdienā, stājoties līgumiskajās attiecībās ar pārdevēju.
1.Patērētāju tiesības
Patērētājs ir speciāls tiesisko attiecību subjekts, kurš piedalās privāttiesiskajās attiecībās, un kuram likums nodrošina tiesisko aizsardzību. Kas ir patērētājs? Latvijas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā dotais definējums, ka „patērētājs ir fiziska vai juridiska persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties preci vai izmantot pakalpojumu nolūkam, kurš nav tieši saistīts ar tā uzņēmējdarbību”…
