Mūsdienās Latvijā valdošajos tirgus ekonomikas apstākļos aizvien lielāku nozīmi iegūst patērētāju tiesību aizsardzība. Plašajā preču klāstā patērētājam nereti trūkst nepieciešamo zināšanu, lai spētu izdarīt pareizo izvēli, un viņi salīdzinoši viegli var krist par upuriem negodīgai darbībai no tirgotāja puses. Lai aizsargātu patērētāju intereses vairums pasaules valstu ir veidojušas speciālus normatīvos aktus patērētāju tiesību aizsardzībai un Latvija nav izņēmums šinī ziņā.
Par pamatu patērētāju aizsardzības likumdošanai kalpo 1985. gadā pieņemtie ANO vispārējie patērētāju aizsardzības principi:
Patērētāju aizsardzība pret kaitējumu viņu veselībai un drošībai;
atbalsts patērētāju ekonomiskajām interesēm un šo interešu aizsardzība;
patērētāju iespēja izmantot attiecīgu informāciju, kas nepieciešama kompetentai izvēlei atbilstoši individuālām prasībām un vajadzībām;
patērētāju izglītošana;
patērētāju sūdzību efektīva izskatīšana;
brīvība veidot patērētāju grupas vai organizācijas un piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā1
Šīm vadlīnijām nav likuma spēka, taču tās kalpo kā rekomendējoši ieteikumi dalībvalstīm, sevišķi tām , kurās uz to brīdi likumdošana šajā jomā nebija sakārtota, to skaitā arī Latvijai (Latvijai pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā likumdošanu šajā jomā nācās vaidot būtībā gandrīz no jauna). Pirmais likums patērētāju tiesību aizsardzībai Latvijā “par patērētāju tiesību aizsardzību”2 tika pieņemts 1992.gada 28.oktobrī.3 Pašlaik šo jomu Latvijā regulē vairāki normatīvie akti , no kuriem būtiskākais ir “Patērētāju tiesību aizsardzības likums”, kas ir pieņemts 1999.gada 18. martā un ar dažiem grozījumiem ir spēkā vēl šobrīd.…
