1.Patērētāju aizsardzības likumdošana
Tirgus ekonomikā ražošana (piedāvājums) un patēriņš (pieprasījums) veido sabiedrības ekonomisko pamatu. Notiek preču pārdošana pašu mājsaimniecībā. Tas ir tirgus orientēts process, kuru regulē ražotāju piedāvājuma un patērētāju pieprasījuma savstarpējās attiecības. Un to nosaka ne tikai brīva un neierobežota šo pušu mijiedarbība. Dažās jomās notiek iejaukšanās, kas izpaužas dažādos regulējošos pasākumos, kas tad veido ietvarus, kādos notiek tirgus procesi. Šādi regulējošie pasākumi var būt paredzēti, piemēram, nodarbinātības veicināšanai, inflācijas samazināšanai u.t.t. Tas var būt arī mēģinājums samazināt patērētāju viedokļa nevēlamos tirgus orientētas ekonomikas efektus, uzlabot atsevišķa patērētāja vai visu patērētāju pozīciju tirgū. Šos pasākumus pieskaita pie patērētāju politikas pasākumiem.
Strīdīgs ekonomikas teorijas jautājums ir- kas tieši ietekmē tirgus attīstību- ražotājs vai patērētājs? Vai patērētāju vajadzības, vēlmes ietekmē ražošanu vai arī patērētājs ir bezpalīdzīgs ražotāja upuris. Saskaņā ar klasisko ekonomikas teoriju patērētāji ir neatkarīgi tirgus veidotāji, kuri darbojas savu vajadzību apmierināšanas nolūkā, kur ražotājs darbojas peļņas palielināšanas nolūkā, kas savukārt ir iespējama tikai piedāvājot produktus, kas atbilst patērētāja interesēm. Tomēr ar ražošanas attīstību patērētāja neatkarība samazinās un patērētāja politikas pasākumi ir vērsti patērētāju neatkarības atjaunošanu. Šī sistēma attīstās balstoties vairāk uz preču ražošanu un reklamēšanu un patērētāju neatkarīgu izvēli.
Patērētāju politikas pasākumu nepieciešamību nosaka vairākas tirgus nepilnības, kuras samazina patērētāju lomu un ietekmi uz tirgus salīdzinājumā ar to, par kādu tā tiek uzskatīta teorijā:
-konkurence, kas bieži vien tiek uzskatīta par pietiekamu normu tam, lai patērētājs būtu aizsargāts- konkurences palielināšanās palielina arī patērētāju izvēles iespējas un samazina cenas. Dabīgie monopoli, licenzēšanas sistēmas, kā arī līgumi starp uzņēmumiem izkropļo konkurenci, līdz ar to arī nevar būt gaidītā efekta;
-būtiska nepilnība ir informācijas trūkums. Dominē tādi informācijas veidi kā reklāma un citas agresīvas tirdzniecības metodes, kuras daudzkārt pārsniedz informācijas veidus, kas tieši vērsti uz patērētāju informēšanu nevis uz preces vai pakalpojuma pārdošanas veicināšanu;
-sarunās par līguma slēgšanu, ja tādas vispār notiek, patērētājs ir sarunām nesagatavots- līdz ar to viņš ir neizdevīgā pozīcijā salīdzinājumā ar uzņēmēju. Nereta parādība ir standarta līgumu, kuru noteikumus patērētājs nevar ietekmēt;
-preču un pakalpojumu drošuma trūkums- pieaugot tirdzniecībai arvien vairāk tiek ievestas bīstamas, kā arī viltotas preces, valstīs ar zemu aizsardzības līmeni.
Pat labi attīstītas tirgus ekonomikas apstākļos ir nepieciešami pasākumi, kas aizsargātu patērētāju intereses. Šādi pasākumi ir vērsti uz reklāmu, pareizu un saprotamu cenu norādīšanu, preču vai pakalpojumu drošumu, preču ražotāju un pakalpojumu sniedzēju atbildību, kā arī cīņai pret negodīgiem līguma nosacījumiem.
Apvienoto Nāciju organizācija 1985.gadā pieņēma Patērētāju tiesību aizsardzības vadošos principus. Šie vadošie principi nosaka patērētāja likumīgās tiesības:
-tiesības uz veselības un drošības aizsardzību;
-tiesības uz ekonomisko interešu aizsardzību un veicināšanu;
-tiesības uz informāciju, lai varētu izdarīt kompetentu izvēli;
-tiesības uz patērētāju izglītību;
-tiesības uz atlīdzību;
-tiesības veidot patērētāju grupas;
-tiesības tikt uzklausītam- pārstāvēt patērētāju intereses un
piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā.
Patērētāju interešu un tiesību aizsardzība valsts līmenī sastāv no diviem pamatelementiem. Pirmais ir atbilstošu normatīvo dokumentu izstrāde un pieņemšana (likumi, lēmumi, noteikumi un vietējo pašvaldību lēmumi un rīkojumu). Otrais elements ir valsts institūcijas, kuras izstrādā valsts politiku patērētāju aizsardzības jomā, veic koordinācijas funkcijas, normatīvo dokumentu izpildes kontroli, preču un pakalpojumu drošuma un kvalitātes kontroli, risina radušos konfliktus un nodarbojas ar informatīvo un izglītojošo darbību patērētāju vidū un sadarbojas ar sabiedriskām patērētāju tiesību aizsardzības organizācijām.
Sākot ar 1990.gadu, kad Latvija atguva neatkarību, ir uzsākts Latvijas likumdošanas veidošanas process daļēji atjaunojot likumus, kas bija spēkā pirmskara Latvijā(1920.-1940.gadm), kā arī pieņemot jaunus likumus.
…
