Izglītības nozīmīgumu cauri laikiem jau izsenis ir atspoguļojoši dažādi vēstures notikumi, kur lielu lomu izšķirošos brīžos ir spēlējuši izglītoti cilvēki jeb sava aroda pratēji. Tomēr būtiski, ka kādas konkrētas izglītības iegūšana un diploma saņemšana pati par sevi vēl neliecina par šī cilvēka turpmākajām spējām un kompetenci absolvētajā studiju virzienā. Mācīšanās tikai tādēļ, ka to prasa vecāki vai tāds ir sabiedrībā valdošais standarts, parasti nerada interesi par skolā apgūstamajiem priekšmetiem, tādējādi arī panākumi un gandarījuma sajūta izpaliek. Savukārt savu spēju un varēšanas apzināšanās, paša mērķu nospraušana ir tā, kas skolēnā iededz degsmi apgūt ko zināmu padziļinātāk vai jaunu pat tad, ja to, iespējams, pat formāli neprasa konkrētais mācību saturs un paredzētā programma.
Izglītības sistēma gan Latvijā, gan pasaulē mainās, jo mainās arī paši skolēni un skolotāji. Gan mēs paši, gan iestādes, tostarp skolas, savā ikdienā ievieš dažādus digitālus risinājumus un rīkus, kas atvieglo procesus un paplašina redzes loku. Ja vēl pirms 25 gadiem par lielākajiem sporta sasniegumiem varējām dzirdēt tikai labi ja ik vakara ziņās, tad šobrīd digitālās tehnoloģijas ir tās, kas informāciju mums ļauj meklēt un tvert tiešsaistē, ļauj sekot līdzi notikumiem pasaulē no dažādām atrašanās vietām. Šis arī ir tas fenomens, kas paskaidro, kādēļ mūsdienu skolēni tiek uzskatīti par zinošākiem dažādās tēmās, nekā tas ir bijis, piemēram, pagājušā gadsimta beigās. Tas ir skaidrojams ar brīvo tehnoloģiju un informācijas pieejamību. Ja skola ir tā vieta, kur skolēns uzzina kaut ko jaunu, tad internets ir tas, ar kura palīdzību šīs zināšanas var kļūt tikai padziļinātākas. Jautājums ir tikai tas, kura tēma skolā ir radījusi interesi konkrētajam skolēnam un ko viņš vēlas pētīt padziļināti. …