Kā jau zināms, valsts pārvaldes iestāžu kompetence tieši atspoguļojas tām nodoto izpildvaras funkciju spektrā. Nosakot kompetenci 1994.gada 19.maijā pieņemtajā likumā “Par pašvaldībām” , tika ņemti vērā principi par iespējami lielāku funkciju , un līdz ar to – kompetences decentralizāciju un atbilstību starp valsts pārvaldes iestādēm uzliktajām funkcijām un finansu resursiem.
Valsts pārvaldes iestādes faktiski veic tās funkcijas, kas būtu jāveic izpildvarai. Lietderības dēļ, ar likumu palīdzību daļa no izpildvaras funkcijām ir nodotas valsts pārvaldes iestāžu kompetencē un līdz ar to tās vairs nav izpildvaras funkcijas, bet gan pašvaldību funkcijas.
Valsts pārvaldes iestādēm ļoti nopietni un izvērsti jāizvērtē katra jautājuma izlemšana, jo neviena cita institūcija nav tiesīga risināt šos jautājumus vai pieņemt lēmumus, ja to nedara attiecīgā pašvaldība.
Ņemot vērā attiecīgu valsts pārvaldes iestāžu funkciju rašanās pamatu, šīs funkcijas var sadalīt divās daļās: obligāti pildāmās funkcijās un funkcijās, ko valsts pārvaldes iestāde uzņēmusies labprātīgi.
Valsts pārvaldes iestāžu funkciju galveno daļu veido obligāti pildāmās. Šīs funkcijas ir uzskaitītas tās likumos, nolikumos, un rīkojumos. Šo funkciju realizācija jānodrošina attiecīgās valsts pārvaldes iestādes budžetam, un to izpildes kārtība noteikta citos lēmumos. Tāpat obligāti valsts pārvaldes iestādēm jāpilda t.s. pagaidu funkcijas, kā piemēram ar īpašuma tiesību atjaunošanu bijušajiem īpašniekiem (namīpašumu denacionalizācija, zemes privatizācija, lauku apvidos un zemes reforma pilsētās, uzņēmumu īpašuma tiesību atjaunošana, mantas atdošana un kompensācijas politiski represētajiem, sertifikātu aprēķināšana). Šie uzdevumi valsts pārvaldes iestādēm jāveic attiecīgajos likumos noteiktajā kārtībā un par finansēšanas avotiem jāvienojas ar Ministru Kabinetu.
Pie funkcijām, ko valsts pārvaldes iestādes uzņemas labprātīgi, pieder valsts pārvaldes iestāžu brīvās iniciatīvas. Šādas valsts pārvaldes iestāžu funkcijas pilnā
mērā atkarīgas no attiecīgās teritorijas iedzīvotāju vajadzībām, pašu valsts pārvaldes iestāžu izdomas un finansiālajām iespējām. Piemēram, runājot par pašvaldību iniciatīvu šajā plāksnē ierobežo vienīgi pašvaldību likuma 12.panta noteikumi, t.i., pašvaldību iniciatīva nevar attiekties uz jautājumiem, kas lemjami Saeimai, MK, citām valsts pārvaldes iestādēm, tiesai, citai pašvaldībai, vai arī šāda darbība ir aizliegta ar likumu. Likums pieļauj iespēju vairāku pašvaldību funkciju apvienošanu, lai kopīgi risinātu varākām administratīvajām teritorijām kopīgus jautājumus (piem., ceļu būve, atkritumu savākšana u. tml.). Šādos gadījumos attiecīgās pašvaldības noslēdz līgumu, kurā jāparedz gan tas, kura pašvaldība uzņemas citas pašvaldības pienkumu pildīšanu, gan tas, kādā veidā tiks finansēts kopīgais projekts, kā arī jāvienojas par citiem jautājumiem, lai šis projekts varētu tikt realizēts.
Tomēr atbildība katrai līgumslēdzējai pusei savu iedzīvotāju priekšā ir patstāvīga. Tāpēc gadījumos, ja līgums netiek pildīts, jāmeklē citi problēmas risinājuma varianti.
…
