Pasts mūsdienās pilda dažādas cilvēcei nepieciešamas funkcijas.
Tas ļauj ar vēstuļu starpniecību cilvēkiem sazināties ar draugiem, paziņām, kā arī dažādiem uzņēmumiem, organizācijām un valsts iestādēm savstarpēji apmainīties ar nepieciešamo informāciju gan valsts teritorijā, gan ārpus tās. Galvenais, ka nav nozīmes, kur atrodas saņēmējs – tas var atrasties gan kaimiņvalsts teritorijā, gan citā kontinentā, vienīgi no attāluma ir atkarīgs, cik ilgā laikā sūtījums nonāks pie saņēmēja. Pasts nodrošina ne tikai vēstuļu sūtījumus, bet ar tā palīdzību var sev vajadzīgajai personai nogādāt arī kādu lielāku sūtījumu – dažādas pakas, paciņas, dāvinājumus vai vienkāršas sadzīvei nepieciešamas lietas. Mūsdienās pasts piedāvā arī pakalpojumus, kas saistīti ar dažādu rēķinu apmaksu – tie ir gan dažādi komunālie maksājumu, gan telefonu rēķinu maksājumu., dažos arī pakalpojumi, kas saistīti ar bankām. Ar pasta palīdzību mēs varam katru dienu jau pašā rīta agrumā lasīt sev tīkamo laikrakstu, jo pasts nodrošina tā piegādi, ja esam kāda konkrēta laikraksta abonements. Ar pasta starpniecību rajonu pagasta centros mūsu valsts pensionāri var saņemt savu pensiju, kā arī pārējie iedzīvotāji var saņemt dažādus pabalstus un citus maksājumus.
Mūsdienu dzīve nebūtu iedomājama bez pasta, jo pasts ir ļoti atvieglojis mūsu ikdienas dzīvi, tāpēc arī izvēlējos tēmu par pastu un tā attīstības vēsturi. Vēlos zināt, kā tas ir veidojies, kur meklējami tā pirmsākumi un kādas ir bijušas pasta sākotnējās funkcijas.
Cilvēce jau no tās pastāvēšanas sākumiem vienmēr ir meklējusi iespējas sazināties pāri lieliem attālumiem. Tā pamazām arī dzima pasta satiksme. Iesākumi saziņas dienestam meklējami jau pie senajiem ēģiptiešiem, babiloniešiem, asīriešiem, feniķiešiem un persiešiem. Persija bija tā vieta, kurā, varētu teikt, pirmajā pastāvēja iestādes ziņnešu zirgu maiņai, tas bija jau IV gadsimtā pirms mūsu ēras. Bet Romas republikā parasti sūtītāji bija valdnieki un karavadoņi, kā arī citi ietekmīgi valsts cilvēki. Sūtītāji mēdza arī savas privātās vēstules nodot ceļotājiem, tirgotājiem un kuģiniekiem. Pamazām, kad ar gadījumu piegādāšanu vairs nepietika, bagātākie ļaudis sāka sūtīt paši savus ziņnešus. Bet pēc otrā pūniešu kara (218, - 201.g.p.m) Romas republikā valsts pārvaldei pašai bija savi ziņneši, kas bija ņemti no vergiem un brīvļaudīm. Ziņneši nogādāja senāta pavēles karavadoņiem un provinču pārvaldniekiem. Svarīgos gadījumos zirgi un vāģi bija izvietoti noteiktos attālumos un turēti gatavībā steidzīgu ziņu nogādāšanai, tas palīdzēja ātrāk sūtījumam nonākt līdz adresātam.…
