Katrs cilvēks ir personība, katrs ir citādāks – tās ir jau tik daudz dzirdētās frāzes. Taču nevaru tām nepiekrist. Galu galā, cilvēku ir tik daudz! Tomēr katrs ar kaut ko atšķiras - cits vairāk, cits mazāk. Šobrīd mans uzdevums ir paskatīties no malas uz vienu konkrētu cilvēku, uz to, uz kuru paskatīties ir visgrūtāk – uz sevi.
Ir grūti par sevi spriest objektīvi, taču – ne neiespējami. Svarīgi ir būt godīgam, pirmkārt jau, pret sevi. Analizēt, spriest un domāt – tā ir iespēja atklāt kaut ko jaunu. Un, kad cilvēks ir atradis un apkopojis savas būtiskākās rakstura iezīmes, viņš var sākt tās izvērtēt. Respektīvi – cilvēkam ir jāmāk atrast savas vājās vietas un mīnusus, ko nepieciešams mainīt. Problēmas apzināšanās ir jau puse no atrisinājuma. Un nevar taču noliegt, ka mūsos nav nekā labojama.
Ir svarīgi tas, ko mēs katrs par sevi domājam, jo to attieksmi, kāda mums ir pret sevi, to pamana arī citi. Zināmā mērā viņi redz to, ko mēs vēlamies, lai viņi redzētu. Dažos gadījumos to var dēvēt par teātri. Bet dzīve ir dzīve, un neviens aktieris nespēj tēlot bez starpbrīžiem. Toties sabiedrība mūs nekad nepārstāj vērtēt un amatierus ātri atklāj. Īsāk sakot, ja es visu laiku domāšu un runāšu, piemēram, par to, cik esmu resna – pārējie mani arī sāks uztvert par tādu. Un, ja tas nemaz neatbilst īstenībai, sabiedrība mani uztvers kā kompleksainu un nepārliecinātu būtni. Tikko nonācu pie jaunas atziņas – ir svarīgi dzīvot saskaņā ar sevi. …
