Pašnāvību rādītājs tiek uzskatīts par vienu no katras valsts sabiedrības veselības problēmām un arī sociāli demogrāfiskās situācijas indikatoriem. Pašnāvību skaitu ietekmē gan sociālie, gan ekonomiskie aspekti, gan veselības problēmas, gan atkarības vielu lietošana, gan cilvēka personības veidošanās, gan reliģiskie uzskati u.c. faktori. Neskatoties uz pašnāvības cēloņiem, katra cilvēka zaudējums ir milzīga traģēdija ģimenei, draugiem, valstij kopumā.
Tālāk pievēršos galvenēm definīcijām:
Pašnāvnieciska (suicidāla) uzvedība ir process no domām par pašnāvību līdz pašnāvības mēģinājumam un pabeigtai pašnāvībai.
Pašnāvība (suicīds) ir tīša sevis nonāvēšana, ko veikusi persona ar pilnu izpratni par savas rīcības neatgriezeniskām sekām.1
Pašnāvības mēģinājums ir dažāda veida, dažādu motīvu un smaguma rīcība ar mērķi mirt.
Parasuicīds ir indivīda tīši uzsākta neraksturīga uzvedība bez nāvējošām sekām, kuras rezultāts bez iejaukšanās var beigties ar paškaitējumu, vai arī tīša vielu lietošana lielākās kā rekomendēts vai vispārēji pieņemtās devās ar mērķi panākt izmaiņas kāda subjekta vēlmēs caur esošām vai paredzamām fiziskām sekām.
Pašnāvība ir pēdējā drosmes zaudēšanas un sociālās intereses zuduma izpausme. Pašnāvības domas ir bieži sastopams depresijas simptoms, bieži apvienots ar apslēptas atriebības jūtām – ar agresīvu, naidīgu, neapzinātu motivāciju pret nozīmīgiem cilvēkiem.
Viens no rietumu modernās socioloģijas dibinātājiem Emīls Dirkems pašnāvību izskaidro ar sociāliem cēloņiem - ar indivīdu savstarpējo sociālo saišu satrūkšanu. Dirkems secināja, ka ikreiz, ka kardināli mainās sociāla vide, pašnāvību biežums mainās ļoti būtiski. Pēc viņa domam par pašnāvību var saukt katru nāves gadījumu, kurš rodas tiešas vai netiešas paša cietuša darbības rezultātā, ja tas apzinājies savas darbības sekas.…
