Pašnāvības un cilvēku informētība par pašnāvībām Latvijā

Par to, cik liela problēma Latvijā ir pašnāvība, runā maz. Sabiedrība uzzina tikai par
nelielu šīs problēmas daļu. Valsts par to neinformē. Patiesība ir šausminoša.
Darbā tika mēģināts noskaidrot, kāpēc ir izveidojusies šāda situācija, kādi ir
pašnāvību izdarīšanas cēloņi un iemesli, kas notiek tālāk ar pašnāvību izdarīt
mēģinājušajiem.

1. Pašnāvību riska faktori.

1.1.1. Depresija

Lielākajai daļai pašnāvnieku ir bijušas psihiskas slimības, parasti depresija, un tā dzīves ilgumu samazina apmēram par 20 %. Parasti tās mēdz būt smagas depresijas ar murgiem, bezmiegu un bezcerīgu skatu nākotnē. Depresijas slimnieki pašnāvību mēdz izdarīt slimībai sākoties, tai atkārtojoties vai drīz pēc izrakstīšanās no slimnīcas.
Depresija (latīniski – nomāktība, nospiestība) ir psihisks stāvoklis, kam raksturīga nomāktība, drūmums. Depresiju uzskata par jūtu traucējumu, kas ietekmē garīgo, emocionālo, fizisko un sociālo labklājību. Depresīvs noskaņojums ir normāls stāvoklis pēc kāda īpaša notikuma, pārdzīvojuma vai tuvinieka zaudējuma. Normāli tas ir pārejošs, bet, ja tam pievienojas trauksme, vientulības sajūta, tad tas jau ir depresijas sindroms.
Depresīvi pieaugušie jūtas un izskatās bēdīgi, nomākti, viņiem trūkst dzīvesprieka, sašaurinās viņu saskarsmes loks, zūd vēlme izpaust sevi, viņu darbošanās kļūst palēlinātas.
Depresīvs pusaudzis var būt ātri aizkaitināms, ļoti dusmīgs, dumpīgs, izaicinoši uzvesties, bēgt no mājām, no skolas, iesaistīties riskantās darbībās, nodoties alkohola, narkotiku lietošanai. Ir grūti nošķirt, kurā gadījumā tā ir depresija, vai vienkārši mainīgs jaunieša garastāvoklis.…