Manuprāt, interesanti savu viedokli par nāvi ir izteicis V. Šmids savā grāmatā ‘’Skaista dzīve? Ievads dzīves mākslā’’ Autors minēja, ka nāve ir mūsu dzīves robeža. Ka ja nebūtu nāves, cilvēki neredzētu jēgu, kam dēļ gan izdzīvot šo dzīvi. Tātad pārfrāzējot autoru varētu apgalvot , ka nāve ir tā , kas piešķir dzīvei jēgu, tā liek apzināties, ka ir robeža cilvēka dzīvei, līdz ar to liekot izbaudīt dzīvi . Un turklāt, ja cilvēks apzinās , ka viņš var izvēlēties, kurā brīdī var viegli nomirt , tas dod viņam motivāciju dzīvot. Kad nāve netiek uztverta kā kaut kas briesmīgs, svešs un smagnējs, ir vieglāk dzīvot, cilvēks spēj vairāk novērtēt dzīvi un tās jaukumus.
Savu referātu izvēlējos rakstīt par pašnāvību jeb apzinātu sevis nonāvēšanu, kā tas tiek dēvēts kādā literatūras avotā. Mūsdienās šis jautājums ir aktuāls, jo pašnāvnieku skaits arvien aug un aug. Statistika pierāda , ka pašnāvība ir izplatīta vecumā no 15 gadiem līdz pat 40 un vairāk gadiem, un iemesli tam ir visdažādākie - nesaskaņas ģimenē, ar draugiem, problēmas darbā utt. Bet kā to novērst? Tas ir jautājums, ko apskata psiholoģijā , bet es vairāk vēlējos apskatīt to no cita skatupunkta - kā pašnāvību apskata ētika. Ētika izvirza jautājumu - vai cilvēkam ir tiesības izdarīt pašnāvību? Un tas ir jautājums, uz kuru atbildi meklēju dažādos literatūras avotos.
‘’ Suicīds - pašnāvība, savas dzīvības izbeigšana. …