Ārkārtēja aizsardzība pret importu – „aizsardzības pasākumi”
PTO dalībvalsts drīkst veikt „aizsardzības pasākumus”, lai aizsargātu konkrētu vietējo rūpniecību no jebkura produkta importa pieauguma, kas izraisa vai var izraisīt nopietnu kaitējumu rūpniecībai. Tādi aizsardzības pasākumi ia bijuši vienmēr pieejami ar GATT.
PTO līgums lika jaunus pamatus, un noteic, ka valstis neieviesīs un nesaglābās nekādus brīvprātīgus eksporta ierobežojumus, nevienosies per tirgus ietekmi un tamlīdzīgi.
Rūpniecības nozares vai uzņēmumi drīkst pieprasīt attiecīgo aizsardzību savām valdībām. PTO līgumā ir noteikta kārtība, kādā ir izskatāma aizsardzības nepieciešamības izmeklēšana, kuru veic nacionālas valsts iestādes.
Līgumā ir noteikti kritēriji „nopietna kaitējuma” izvērtēšanai. Kā arī faktori, kuri ir jāņem vērā, pētot importa ietekmi uz vietējo ražošanu. Attiecīgais aizsardzības pasākums ir jāpielieto tikai tik, cik tas ir nepieciešams, lai aizkavētu vai atlīdzinātu nopietnu kaitējumu un atvieglotu attiecīgas industrijas pārkārtošanos.
Aizsardzības pasākumi nedrīkst būt piemēroti pret produktiem, no jaunattīstības valstīm, ja šo valstu īpatsvars attiecīgo produktu importa nepārsniedz 3% un ja jaunattīstības dalībvalstis ar zemāku par 3% importa īpatsvaru kopumā nepārsniedz 9% no kopējā attiecīgā produkta importa.
PTO Aizsardzības pasākumu komitēja seko līguma izpildei un atbild par dalībvalstu saistību pildīšanas uzraudzību.
Tehniskie noteikumi un standarti
Līgums par tirdzniecības tehniskām barjerām paplašina vienošanos , kas tika sasniegtas Tokijas sarunu raundā. Tapāt, ka tā priekštecis, arī šis līgums mēģina nodrošināt to, lai tehniskie noteikumi un standarti, kā arī pārbaudes un sertifikācijas procedūras neradītu nevajadzīgus šķēršļus tirdzniecībai. Līgumā ir atzītas valstu tiesības veikt šādus pasākumus tādā mērā kā tie tiek uzskatīti par nepieciešamiem. Līgums mudina valstis pieņemt starptautiskus standartus, kur tas ir iespējams, taču neprasa mainīt standartizācijas rezultātā savus līmeņus.
Līgumā ir ietverts arī „labās prakses kodekss” standartu sagatavošanai, pieņemšanai un pielietošanai centrālo valsts iestāžu līmenī, kā arī noteikumi, kad vietējām pašvaldībām un nevalstiskām organizācijām ir jārada un jā piemēro tehniskie noteikumi. Tiek prasīts, lai procedūras produktu atbilstības novērtēšanai nacionālajiem standartiem būtu korektas un taisnīgas, īpaši nešķirojot starp vietējiem ražojumiem un ekvivalentām importētām precēm. Turklāt valstis tiek mudinātas savstarpēji atzīt atbilstības izvērtēšanu, respektīvi, ja eksportētājas valsts iestādes apgalvo, ka produkts atbilst tehniskajiem standartiem, importētājas valsts attiecīgām iestādēm normāli nebūtu jāapšauba šāds spriedums. Lai nodrošinātu, ka eksportētājiem visā pasaulē būtu pieejama šāda informācija par tehniskiem noteikumiem un standartiem, kā arī atbilstības izvērtēšanas procedūrām, visās PTO valstīs tiek prasīts nodibināt nacionālos informācijas dienestus.
…
