Pasaules izcelšanās teorija (pēc Darvina teorijas)

Darvinismam, kas pēta dzīvas dabas, tajā skaitā arī cilvēka evolūciju, cilvēku darbības izraisītās sekas dzīvības vēsturiskajā attīstībā, ir liela sociālā, filozofiskā nozīme. Kopš evolūcijas teorijas rašanās tā vienmēr izraisījusi asas diskusijas starp atšķirīgu ideoloģiju pārstāvjiem. Čārlza Darvina teoriju augstu novērtējuši daudzi pasaules zinātnieki.

Čārlzs Darvins 1859. gada publicēja grāmatu «Sugu izcelšanas dabiskās izlases ceļā jeb pielāgotāko saglabāšanās cīņā par eksistenci», kurā izklāstīja savu evolūcijas teoriju. Teorētiskās atziņas te bagātīgi pamatotas ar faktiem. Liels šī zinātnieka nopelns ir dzīvās dabas evolūcijas procesa objektīva pierādīšana. Taču ievērojami lielāks ieguldījums zinātnē ir tas, ka Čārlzs Darvins materiālistiski izskaidroja sugu rašanās un veidošanās procesu, mērķtiecību dabā, atklāja un pamatoja evolūcijas mehānismu — šī procesa galvenos faktorus, struktūru un likumsakarības. Pateicoties šim zinātniskajam ieguldījumam, evolūcijas mācība pārvērtās par teoriju.

Pēc Darvina teorijas, evolūcija noris pamatfaktoru — mainības, cīņas par eksistenci, dabiskās izlases un iedzimtības kopējās darbības rezultātā. Ja kāds no šiem faktoriem izpaliek, evolūcija nenotiek. Evolūcijas process ir neatgriezenisks: kādreiz izmirušas sugas un cita ranga taksoni nerodas no jauna. Darvins uzskatīja, ka evolūcija noris diverģenti (organismu grupu pazīmēm attālinoties) un tai ir monofilētisks raksturs, t. i., sugas radušās no kopēja senča.

…