Pasaules iedzīvotāju un demogrāfisko procesu raksturojums

Visā cilvēces vēsturē kopējais iedzīvotāju skaits pasaulē ir nepārtraukti audzis.
Cilvēku kā jebkuras bioloģiskās sugas skaitliskais rādītājs stingri atbilst barības daudzumam, kas ir vides bioloģiskās ietilpības pamatrādītājs. Vienmēr, palielinoties vides ietilpībai (piemēram, rodoties zemkopībai, vēlāk arī lopkopībai, tika apgūtas jaunas teritorijas), ir palielinājies arī cilvēku skaits. Cilvēces vēsturē var izšķirt trīs pasaules iedzīvotāju skaitliskā pieauguma periodus. Pirmais periods ir pleistocēna beigu posms – vēlais paleolīts, kad cilvēki iemācījās nomedīt lielos dzīvniekus un mednieki arvien vairāk paplašināja medību teritoriju, apgūstot jaunas zemes ārpus tālaika Ekumenes robežām. Otrais periods bija apmēram pirms 8 tūkst. gadu, kad cilvēki sāka nodarboties ar zemkopību un to skaits pieauga 20-30 reižu. Trešais periods saistīts ar rūpniecisko revolūciju. Tas sākās 17.gs., kad manufaktūras ražošanu nomainīja mašinizētā ražošana, un turpinās arī mūsdienās. Zinātniski tehniskā progresa rezultātā aramzemes platība palielinājās 2-3 reizes, bet ražība – 7 reizes.
Pirms 15 tūkst. gadiem uz Zemes dzīvoja daži miljoni cilvēku, pirms 10 tūkst. gadiem – ap 10 milj. cilvēku, bet 1000. gadā p. m. ē. pasaulē dzīvoja ap 100 milj. cilvēku. Domājams, ka kopējais iedzīvotāju skaita pieaugums tūkstoš gados nepārsniedza 10 – 20 %. To noteica cilvēku augstā mirstība. Sākoties mūsu ērai, iedzīvotāju kopskaits varētu būt bijis ap 200 – 300 miljoniem. ¾ zemeslodes iedzīvotāju dzīvoja Romas impērijā, Indijā, Ķīnā. …