Dialektikas termins tiek saistīts ar Sokrāta vārdu, kurš to pirmo reizi pielietoja, lai apzīmētu patiesības sasniegšanas veidu. Par daudzām vēsturiskām personībām mēs, neapšaubāmi, zinām maz, par dažām daudz, bet par Savas dzīves laikā Sokrats nedarīja pilnīgi neko, kas nodrošinātu viņa vārda pazīstamību pēc viņa nāves, pat uzrakstījis neko viņš nav, bet varbūt tieši tāpēc kļuvis tik ļoti interesants un saistošs pateicoties savai noslēpumainajai personībai. Par grieķiem ir tradicionāls uzskats, ka viņi ir laimīgākie, skaistākie, prātīgākie, harmoniskākie cilvēki, kuri nepazīst ciešanas, dzīves postu, neprātu, nesaticību, dvēseles mieru un pretrunas. Daudzas no šīm nosauktajās kategorijām ir attiecināmas un tai pašā laikā arī nav attiecināmas uz Sokratu, kurš daudziem ir kļuvis par miera, garīga līdzsvara, dzīvesprieka, pašizziņas simbolu.
Pirmais dialektikas veidotājs tiek uzskatīts Heraklīts. Vienoto attīstības dialektisko koncepciju izstrādāja G. Hēgelis
Jēdzienu “dialektika”, kas tika atvasināts no darbības vārda dialégein, dialégesthai -atlasīt, izmeklēt, izdalīt; pārrunāt, pārdomāt, pārspriest; aprunāties, sarunāties, lietoja gan sofisti, gan Sokrāts, taču sokrātiskā dialektikas izpratne bija tiešs pretstats sofistiskajai: sofistiem dialektika bija prasme polemizēt, Sokrātam – prasme domāt, spriest; sofistiskā dialektika vienmēr bija monologs, kas virzījās no aktīvā runātāja – sofista uz pasīvo klausītāju; Sokrāta dialektika vienmēr bija dialoģiska.
Berlīnes Universitātē dominēja Hēgeļa filozofija. Hēgelis apziņas eksistenci formulēja kā universālu garu. Viņš apgalvoja, ka atsevišķas individuālas apziņas ir universālās apziņas daļas, bet tās nezina šo pilnīgo vienību, kā rezultātā apziņa ir attālināta jeb atsvešināta pati no sevis. Tomēr, pakāpeniski apzinoties sevis pašas vienību, tā attīstās un tai ir jāattīstās uz arvien lielākas brīvības stāvokli. Šo sevis apzināšanos izraisa dialektikas process. Hēgeļa dialektika ir dinamiskas un progresīvas opozīcijas veids, kurā sākotnējam nojēgumam ― tēzei ―, tiek pretnostatīta pretēja tēze ― antitēze. …
