Vai nu mēs uztveram cilvēka mijiedarbību ar ārējo pasauli kā cīņu, pielāgošanos vai adaptāciju tai, vai tā atgādina draudzīgu, labu un patīkamu līdzās pastāvēšanu, tas ir atkarīgs no mūsu iekšējā viedokļa. Lai kā mēs spēlētu spēli ar nosaukumu “dzīve”, rezultāts būs atkarīgs no tā, cik spēcīga ir mūsu personība un pašapziņa.
Nav iespējams aprakstīt “normālu” skolēnu, tāpēc, ka nepastāv tāds attīstības modelis, kas funkcionētu “ideāli” katram. Laiku pa laikam visus var mocīt šaubas vai nemiers. Skolotājiem rodas problēmas ar skolēniem un otrādi. Skolēni dažādi pielāgojas ārējai videi, attiecībām un prasībām skolā. Agresīvo impulsu izpausmes naida, ietiepības, greizsirdības, skaudības un citā veidā bieži saistās ar bērnu grūtībām pielāgoties videi.
Mierīga peldēšana pa dzīves upi nav atkarīga ne no kādiem universāliem līdzekļiem, bet gan no kuģa (personība, pašapziņa), laika apstākļiem (mūsu apkārtējo cilvēku personības, raksturi) un navigācijas (prasmes ievērot pareizo kursu).
Katra skolēna pašapziņa – subjektīvs, atvērts, mainīgs un sevi akceptējošs vērtējums savai patiesajai būtībai – veidojas īpašā sociālajā, emocionālajā un kultūras ietvarā. Visi skolēni ir veidoti no viena un tā paša fiziskā materiāla, tomēr sociālā un emocionālā vide, kurā viņi atrodas, nosaka atšķirību viņu pašapziņā un attieksmē pret dzīvi.
Pašapziņas veidošanās ir visa skolnieka dzīves posma centrālais psihiskais process. Kādi ir tā virzītājspēki? Kā veidojas individualitāte un pašapziņa? No kādiem komponentiem veidojas bērnu, pusaudžu un jauniešu priekšstati par sevi? No kā ir atkarīgs pašcieņas līmenis un kā tas ietekmē viņu uzvedību?
Tieši caur skolu skolēni var saņemt nepieciešamo kontaktu ar apkārtējo sabiedrību, izzināt politiskās, sociālās, ekonomiskās un kultūras attīstības pamattendences. Tā skolēniem var rasties konkrēta piederības izjūta ģimenei, skolai, pilsētai, valstij un, visbeidzot, visai cilvēcei kopumā. Tas palīdz veidot katram bērnam izpratni par savu vietu dažādās lielākās un mazākās sistēmās un līdz ar to – savu pašapziņu kā mazu Saules sistēmu, kuras centrā atrodas viņš pats. Skolēna pašapziņas spēcināšanai ir ļoti svarīgi mācīt to, kas būs patiesi nozīmīgs nākotnē. Skolēns var iegūt fundamentālu sevis apzināšanās ideju saskarsmē ar citiem cilvēkiem un lietām. Tas palīdz atbildēt uz jautājumiem: kur ir mana vieta, kas es esmu, kādas spējas un prasmes tuvākajā nākotnē man ir nepieciešams apgūt un kāpēc? …
