Katram cilvēkam ir raksturīgs savs pašvērtējums.
Pašvērtējums- cilvēka savu īpašību, spēju, iemaņu novērtējums attiecībā pret kādu noteiktu normatīvu sistēmu. Var arī teikt, ka pašvērtējums ir sava Es- tēla novērtējums.
Izšķir atsevišķu jēdzienu pašcieņa, ar kuru saprot cilvēka attieksmi pret sevi kopumā.
Novērtējuma normatīvo sistēmu galvenokārt veido savstarpējās attiecības ar apkārtējiem un citu cilvēku vērtējums. Cilvēkam, nepārtraukti sevi salīdzinot ar citiem, veidojas pašvērtējums. Gandrīz ikviens pašvērtējums ir subjektīvs- tās ir tikai paša domas par sevi. Pašvērtējums var būt gan paaugstināts, gan pazemināts. To nosaka katra cilvēka individuālā atskaites sistēma.
Katram cilvēkam ir vēlme uzturēt savu pašvērtējumu un pašcieņu pēc iespējas augstāku. To cilvēks var realizēt ar savu darbību. Praktiskā dzīvē tas izpaužas, kā konkrētu, katram cilvēkam nozīmīgu mērķu izvirzīšana un sasniegšana. Sasniedzot mērķi un gūstot panākumus, pastiprinās pārliecība par sevi. Savukārt, no otras puses cilvēks cenšas izvairīties neveiksmēm, kas varētu pašvērtējumu mazināt.
Pamatojoties uz šīm divām tendencēm, veidojas tā sauktais pretenziju (tiekšanās) līmenis. Tie ir maksimālie mērķi, kurus cilvēks uzskata par reāli sasniedzamiem. Tātad pretenziju līmeņa veidošanos nosaka: no vienas puses- tieksme gūt panākumus, no otras puses- tieksme izvairīties no neveiksmēm. Pretenziju līmenis ir mērs, pēc kura cilvēks novērtē savas darbības rezultātus.
Ir cilvēki, kuri tiecas pēc mērķiem un neveiksmes viņus nebiedē. Šiem indivīdiem ir augsts pretenziju līmenis, jo galvenais ir panākumi, viņi ir gatavi riskēt. Taču ir arī cilvēki, kuri galvenokārt cenšas izvairīties no neveiksmēm. …
