IEVADS
Reimatoīdais artrīts jeb hroniskais locītavu iekaisums ir hroniska slimība ar iekaisumu daudzās mazajās un lielajās locītavās- galvenokārt rokās un kājās [5, 20]. Tā ir progresējoša, sistēmiska autoimūna slimība. Tās gadījumā rodas paša organisma izstrādātas antivielas pret sava locītavu iekšējo apvalku. Šīs aktīvās vielas izraisa iekaisumu locītavu somiņā. Šis iekaisums izraisa locītavu formas un funkciju izmaiņas, sāpes, stīvumu un tūsku, kas savukārt noved pie neatgriezeniskas locītavu destrukcijas un invaliditātes [16].
Ar reimatoīdo artrītu vairāk slimo sievietes vecumā no 25 līdz 50 gadiem, taču tikpat labi ar to var saslimt arī vecāka gadagājuma ļaudis. Tas ir visbiežāk sastopamais artrīts. ASV ar reimatoīdo artrītu saistīti vairāk nekā deviņi miljoni ārsta vizīšu un vairāk nekā 250 000 hospitalizāciju gadā. Atbilstoši epidemioloģiskajiem pētījumiem ar reimatoīdo artrītu Latvijā slimo apmēram 1% iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka Latvijā ir aptuveni 20 000 reimatoīdā atrīta pacientu- 15 reimatoīdā artrīta pacientu vienam ģimenes ārstam. Katru gadu saslimst apmēram 1000 cilvēku [16].
Atkarībā no iesaistīto locītavu daudzuma, slimniekam attīstās funkcijas traucējumi
Šo traucējumu rezultātā pakāpeniski attīstās pašaprūpes nespēja, kura saistīta ar samazinātu spēju uzņemt barību, nomazgāties, apģērbties, pārvietoties un ievērot personīgo higiēnu.
Tiek apgrūtinātas ikdienas dzīves aktivitātes gan darbā, gan brīvajā laikā un pasliktinās dzīves kvalitāte [17]. Pastāvīgas sāpes, locītavu deformācija, ierobežotas kustības, noved pacientu pie sociālas izolācijas. Pirmām kārtām tas skar pacienta darbaspējas, kas var būt ierobežotas, vai arī tiek zaudētas. Bieži vien ir jāmaina darba vieta vai pat profesija, bet vairāk, kā puse reimatoīdā artrīta pacientu zaudē darbaspējas jau pēc 5-10 gadiem no slimības sākuma [18].
Darba mērķis ir novērtēt pašaprūpes spējas reimatoīdā artrīta pacientiem. Vadoties no noteiktā mērķa, tika izvirzīta darba hipotēze- slimībai progresējot, notiek pakāpeniska pašaprūpes spēju pasliktināšanās.
Tika izvirzīti sekojoši uzdevumi:
1. Aprakstīt D. Oremas māsu zinātnes teorijas pielietojumu pētniecības darba ietvaros.
2. Apskatīt jaunākos zinātniskos rakstus par reimatoīdo artrītu.
3. Veikt pētījumu.
4. Apstrādāt iegūtos datus un veikt iegūto datu analīzi.
5. Izdarīt secinājumus un izstrādāt ieteikumus.
Pētniecības darbā izmantota kvantatīvā metode- anketēšana.
…
