Bērnība cilvēka dzīvē ir periods, kad veidojas tās fundamentālās personības īpašības, kuras nodrošinās viņā psiholoģisko stabilitāti, pozitīvu pasaules uztveri, dzīvotspēju un mērķtiecību. Bērna “dvēseles vācelīte” strādā nepārtraukti, un, jo jaunāks viņš ir, jo svarīgāka ietekme ir tam, kas tiek ielikts šajā vācelītē. Likumsakarība ir vienkārša – agrā bērnībā mēs par sevi uzzinām tikai no tuvinieku vārdiem un attieksmes. Bērns sevi sāk uzlūkot tā, kā viņu uzlūko citi. Tāpēc cilvēka rakstura un pat likteņa veidošanā galvenā nozīme ir bērnības videi.
Visi pieaugušie kādreiz ir bijuši bērni, visi ir klausījušies un lasījuši pasakas. Katrs no mums sevī glabā tos pārdzīvojumus, kurus izraisījuši pasaku notikumi un pasaku varoņi. Kaut kas līdzīgs un nozīmīgs notiek ar cilvēkiem emocionālā un ķermeniskā līmenī, kad viņi stāsta un klausās pasakas.
Nacionālo pasaku krājumi ir radīti katrā zemē. Pasaku tēlu tāpat kā, piemēram, reliģisko tēlu spēks un noturība ir faktā, ka tie vienlaikus vērsti gan uz cilvēka apziņu, gan zemapziņu. Sižetu līdzība tiek uztverta kā sasists senās gudrības kristāls, kura lauskas vēl var atrast zālē.
Izvēloties pasaku terapiju var palīdzēt un stiprināt bērnu kontaktu ar savu iekšējo pasauli radošā, neuzspiestā formā. Psihologi un pedagogi arvien vairāk uzmanības veltī radošo spēju attīstībai, bērna un pieauguša cilvēka “kreativitātei”. Pasaules un savu paša spēju izzināšanas process ir līdzīgs pasakainam ceļam, kas ir negaidītu atklājumu un piedzīvojumu pilns. Bet pasakains stāsts, kas nodod daudzu paaudžu dzīves pieredzi, bieži ir visīsākais ceļš, pa kuru var nonākt līdz bērna iekšējai pasaulei, palīdzēt viņam izprast apkārtējās realitātes “likumus”.
Pasaku terapija ir arī jēgas meklēšanas process, zināšanu par pasauli un tajā notiekošo mijiedarbību atšifrēšanas process. Kad apskatām pasaku no dažādiem punktiem, dažādos līmeņos, izrādās, ka pasaku fabulas satur informāciju par dzīvības procesu attīstību. Pasakās atrodams pilns cilvēku problēmu uzskaitījums un tēlaini to risināšanas veidi. Bērnībā klausoties pasakas, cilvēks zemapziņā sakrāj kādu simbolisku “dzīves situāciju banku”. Šo “banku” var aktivizēt vajadzības gadījumā, bet, ja nebūs situācijas, tā arī paliks neizmantota.…
