Secinājumi
1) Pasakās ir viss, ar ko bērns sastapsies reālajā dzīvē, viņa zemapziņā veidojas sava veida „informācijas banka” par dzīves situācijām. Izprotot situācijas pasakās, vinš izprot pasauli un arī sevi.
2) Brīžos, kad bērna emocijas un uztvere ir ilgstoši sakāpināta, ir iespēja ar pasaku terapijas palīdzību atkal atgūt psiholoģisko līdzsvaru bērnam vispiemērotākajā un vieglāk saprotamākajā veidā.
3) Ar pasaku palīdzību pazūd „siena” starp jaunību un vecumu, bet paliek mūžsenās vērtības, pie kurām pieturoties arī pats cilvēks kļūst vieds un spēj izprast ģimeni, mīlestību, draudzību un citus tikumus kā vērtību.
4) Vakara pasaka pirms gulētiešanas ne vien palīdz bērnam aizmigt, bet arī satuvina ģimeni pēc dienas notikumiem.
5) Vecākiem nevajadzētu cenzēt pasakas, kurām jau ir labas beigas, jo jāatceras tas, ka bērnu domāšanas veids būtiski atškiras no pieauguō domāšnas veida. Pasakā nogalinātais pūķis, viņam neliksies nekas cits, kā vien labā uzvara pār ļauno.
6) Strādājot pie anketu apkopošanas, darba autore sastapās ar ļoti apsveicamu rezultātu, kurš parādīja, ka mūsdienās pasakas vēl tiek lasītas.
Analizējot šo darbu, darba autore ir secinājusi, ka izvirzītā hipotēze ir pierādījusies daļēji. Pēc respondentu atbildēm var secināt, ka pasakas satuvina ģimeni, bet, lai pierādītu bērna fantāzijas attīstīšanos ir jāveic daudz lielāki un profesionālāki pētījumi. Darba autore apkopojot rezultātus secināja, ka pasaku priekšā lasīšanas tradīcīja kā vērtība tik drīz neizzudīs.
…