1. Personības pašaktualizācijas būtība un tās sekmējošie faktori
1.1.Pašaktualizācijas jēdziens, tā būtība
Personība kā sarežģīta pakāpeniski attīstoša sistēma ir spējīga pārdzīvot kā miera un nemainības periodus, tā arī augstas pakāpes nenoteiktību. Tie, savukārt, atbilst dzīves krīzēm, kad tālākais cilvēka dzīves liktenis var pagriezties kā uz slikto, tā arī uz labo pusi. Tomēr svarīgs ir arī jautājums par personības attīstības kopsakarībām ar cilvēka adaptācijas procesu. Uz psihi gulst diezgan liels piemērošanās slogs, kas ļauj dzīvam organismam paplašināt savas attiecības ar apkārtējo pasauli. Adaptācijai, tātad, pielāgošanās procesam, vajag precīzi atbilst sistēmas iespējām, lai pielāgotos apkārtējās vides noteikumiem. Pienākot aukstākam laikam, dzīvniekam uzaug ziemas vilna. Palielinoties darbam, operatoram paātrinās darbības temps, paplašinās uzmanības loks, izzūd liekās kustības, saasinās uztvere, paaugstinās organisma kopējā aktivitāte. Šī adaptācija ir galvenais priekšnoteikums, lai vispār dzīvais organisms varētu izdzīvot vidē. Tas ir pamats pašaktualizācijai. [12;72]
Ja pieminam dzīves krīzes cilvēka attīstībā, tad zināms ieguldījums personības attīstības periodizācijā pieder slavenajam vācu – amerikāņu psihologam E.Eriksonam. Viņš skaidri ir formulējis katrā no viņa astoņām stadijām konfliktus starp pretējām personības tendencēm.(Pēc Eriksona domām, ja konflikts atrisinās labi, tad tas ved pie personības bagātināšanos jaunā kvalitātē. Pretējā gadījumā krīze saasinās, jo konflikts tiek pārnests un saglabājas augstākajās stadijās, neirotizējot un dezadaptējot personību.
Attīstības psiholoģijā izdala dažas personības “normālās krīzes”, kuras jāpārdzīvo katram cilvēkam. Trešā krīze personības attīstībā nereti rodas 30 gadu vecumā un ir saistīta ar dzīves stratēģijas pārdomu jautājumiem. Līdz šim brīdim cilvēkam jau ir noteikti profesionālie un sociālie sasniegumi, un viņš var novērtēt izvēlētā dzīves ceļa pareizību. Dzīves jēgas krīzes var tikt pārdzīvotas pat dažas reizes cilvēka dzīvē.[12;77]
Ir arī “traumatiskās krīzes”. Tās tāpat kā normālās dzīves krīzes, rada nosacījumus cilvēka attīstībai un briedumam. Ar briedumu nav domāts fiziskā spēka kāpinājums, pretošanās vai dzīves baudīšanas spējas. Drīzāk tās ir zināšanas un augoša izpratne par dzīves likumsakarībām, par savām un citu iespējām un to robežām. Tādēļ briedums aplūkojams gan kā daudzsološs, gan arī kā bezcerīgs. Bezcerīgs tādēļ, ka ir ierobežojumi un beigās – paša aiziešana nebūtībā nav novēršama. Daudzsološs tādēļ, ka darba, vienotības, mīlestības un laimes iespēja saistībā ar citiem cilvēkiem paver ceļu nerimstošām pārvērtībām un attīstībai kā indivīdam, tā arī sabiedrībai.…
