KOPSAVILKUMS
Pētījuma rezultātā autors izvirza aizstāvēšanai šādas tēzes:
1. Tā kā Latvijas civiltiesībās nav atrodams vispārīgs aizliegums, kas neļautu pārstāvim, pildot pārstāvamā doto uzdevumu, rīkoties arī savās interesēs, bet, pastāvot privātautonomijai un līgumu brīvības principam, pārstāvim ir iespējams vienlaicīgi rīkoties gan pārstāvamā, gan savās interesēs.
2. Pārstāvja ieinteresētība uzdevuma izpildē ir pieļaujama, ja pārstāvamais tam ir devis skaidru piekrišanu. Šādā gadījumā pārstāvja veiktās darbības saista atvietojamo. Veids, kā pārstāvamais izsaka savu piekrišanu, ir atkarīgs no paša pārstāvamā.
3. No tiesu prakses izriet, ka ja pārstāvamais nav devis skaidru piekrišanu, tad pārstāvja darbības savās interesēs ir ārpus pārstāvības varas robežām.
4. Nākotnes pilnvarojuma gadījumā pārstāvja rīcība savās interesēs nav pieļaujama, jo pārstāvamais nespēj saprast savas darbības nozīmi un nespēj vadīt savu darbību, tātad nevar runāt par pārstāvamā skaidri noteiktu piekrišanu pārstāvja rīcībai savās interesēs.
5. No doktrīnas un tiesu prakses secināms, ka, ja pārstāvis paškontrahējas, bet no tā ir radušies zaudējumi pārstāvamajam, tad pārstāvamais var prasīt zaudējumu atlīdzību, ja pārstāvamais par pārstāvja noslēgto darījumu pie pirmās zināšanas ceļ iebildumus.
6. No tiesu prakses izriet, ka pārstāvis, kas rīkojas savtīgu vai ļaunprātīgu nodomu vadīts, nebauda likuma aizsardzību, pamatojoties uz CL 1. un 1415.pantu.
…