Gotikas stila princips radās Ziemeļfrancijā. Sākotnēji to varēja uzskatīt par tīri tehniskas dabas jauninājumu, taču laika gaitā atklājās, ka tā ietekme ir daudz būtiskāka. Runa ir par atklājumu, ka velvju tehnika ar krustenisku arku palīdzību var tik attīstīta daudz konsekventāk, sasniedzot daudz lielākus panākumus, nekā bija uzdrīkstējušies sapņot normaņu arhitekti. Ja ir taisnība, ka pīlāri spēj noturēt velvju arkas, tad masīvās sienas starp pīlāriem patiesībā ir liekas. Sienu vietā stājas jauna tipa akmens „sastatnes”, kas saturēja visu celtni. Šai nolūkā pilnīgi pietika ar slaidiem pīlāriem un šaurām ribām. Smagās vienlaidu akmens sienas vairs nebija vajadzīgas, tajās varēja izveidot lielus, gaišus logus. Arhitektu ideāls bija bezmaz mūsdienu siltumnīcai līdzīga baznīca. Tikai viņu rīcībā nebija nedz tērauda karkasu, nedz dzelzs siju – viņiem tās vajadzēja izkalt no akmens, tādēļ bija nepieciešami rūpīgi aprēķini. Tomēr, ja tie izrādījās pareizi, arhitektam radās iespēja uzcelt jauna tipa baznīcu – pasaulē līdz šim neredzētu akmens un stikla būvi. Tā ir gotisko katedrāļu celtniecības galvenā ideja, kas 12.gs. otrajā pusē attīstījās Ziemeļfrancijā.
Šīs brīnumainās celtnes pat pa gabalu šķiet slavinām debesu godību. Pati apbrīnojamākā no tām visām varbūt ir Parīzes Dievmātes katedrāles fasāde. Portāla un logu kompozīcija ir tik skaidra un dabiska, galerijas māsverks tik graciozs un vijīgs, ka mēs vairs nedomājam par šīs akmeņu masas milzu svaru un mums šķiet, ka šī masīvā celtne mūsu priekšā paceļas kā mirāža.
Parīze ar 6,5 miljoniem tūristu gadā ir viena no apmeklētākajām pilsētām pasaulē. Lielākā daļa pilsētas viesu savā apmeklējamo objektu sarakstā iekļauj Parīzes Dievmātes katedrāli, tādējādi līdzās Sv. Pētera katedrālei Romā tā ir visvairāk apmeklētākais dievnams pasaulē.…
