Ideja par vasaras laiku pirmo reizi radās 18.gadsimta beigās. 1784.gadā Bendžamins Frenklins, toreizējais ASV sūtnis Francijā, kurš dzīvoja Parīzē, uzrakstīja eseju “Par pāreju uz vasaras laiku”, ko pēc tam nosūtīja savam draugam, kas strādāja par redaktoru “Journal of Paris” laikrakstā. Esejā izklāstītā ideja par pāreju uz vasaras laiku B.Frenklinam radās, kad nejaušs troksnis iztraucēja viņa miegu aptuveni sešos no rīta. Pamostoties B.Frenklins bija pārsteigts par spilgto gaismu, kas apgaismoja istabu, un viņam radās šī ideja par pāreju uz vasaras laiku. Veicot vienkāršus matemātiskus aprēķinus, B.Frenklins izrēķināja cik daudz līdzekļu Parīzes iedzīvotāji iztērē ejot gulēt pēc pusnakts un mostoties tikai pusdienas laikā: posmā no 20.marta līdz 20.septembrim nelietderīgi dedzinot sveces un petrolejas lampas (9, 199.lpp).
Kopš tā laika pagāja vesels gadsimts, kad 1907.gadā anglis Villiams Villetts atgādināja par pāreju uz vasaras laiku. V.Villetts ierosināja pagriezt pulksteni uz priekšu par 80 minūtēm, katrā aprīļa svētdienā par 20 minūtēm uz priekšu un septembrī darīt tāpat, tikai griezt laiku atpakaļ.…