Pareizticīgās baznīcas kultūra

Bizantijas reliģijā valdošā bija pareizticība- viens no galvenajiem kristietības novirzieniem, kas izveidojās, baznīcai sašķeļoties. Termins 'pareizticība' radies no grieķu izcelsmes vārda ortodoksija jeb "pareizā ideja". Pareizticība jeb pareiza kristīgā ticība ir ticība, ko cilvēkiem devis Kungs Jēzus Kristus, un ko visā pasaulē izplatījuši svētie apustuļi. Pareiza kristīgā ticība māca atzīt īsto Dievu, Viņam ticēt, Viņu godāt, mīlēt un izpildīt Viņa baušļus. Pareizticības veidošanās sākās jau laikā no 3. Līdz 5. Gadsimtam, kad Austrumromā notika pirmie 8 ekumeniskie koncili un kad veidojās pirmie kristiešu centri. Bizantijas veidošanās un attīstības īpatnības ietekmēja arī reliģiju. Baznīca patiesībā kļuva par vienu no valsts aparāta sastāvdaļām. Tās ideoloģijā, domgatos un rituālos daudz spēcīgāk nekā katolicismā izpaudās konservatīvisms, iracionālisms un misticisms kā arī grieķu filozofijas un austrumu reliģiju ietekmes.

Pareizticīgās baznīcas mācības galvenie postulāti tika formulēti ticības apliecinājumā, ko pieņēma 1. Nīkejas (325. gadā) un 1. Konstantinopoles (381. gadā) ekumeniskajā koncilā. Par ticības avotiem atzina Svētos rakstus un tradīciju- pirmo ekumenisko koncilu lēmumus, senos liturģiskos tekstus un baznīcas tēvu sacerējumus…