Paražu tiesības rodas tad, kad valsts sankcionē atsevišķas paražas un tās iegūst obligātu spēku. Paražu tiesības ir tiesību avots, kas raksturīgs senajām tiesību sistēmām. Latvijā paražu tiesību normas ietvertas likumdošanas aktos diezgan retos gadījumos.1
Viduslaiku lauku sabiedrības tiesību normu pieraksti līdz mums nonākušas tikai 16.-19. gs. norakstos, bet tiesību vēsturnieki konstatējuši, ka tās pēc sava satura ir senas Latvijas tautību (cilšu) paražu tiesības, kas bija pārmantotas no laika pirms krustnešu iebrukuma. Līdz 13. gs. tās darbojās mutvārdu formā, bet 13. gadsimtā tika pierakstītas lejasvācu valodā.
Var uzskatīt, ka Livonijas zemniecība izmantoja paražu tiesības līdz 16. gadsimtam. Gadsimtu gaitā tiesības mainījās. Paražu tiesību lietošana mazinājās līdz ar dzimtbūšanas iedibināšanos, bet pavisam izzuda līdz tiesu reformām Zviedru Vidzemē un Kurzemes statūtu stāšanos spēkā Kurzemes un Zemgales hercogistē.
Paražu tiesību avoti bija dažādi līgumi, kas tika slēgti savā starpā un tie atspoguļoja kādas ir bijušas tiesības. Stāstošie vēstures avoti – hronikas, valodniecības dati, latviešu tautas dziesmas, folklora.
Folklora – vienīgais visvairāk izmantotais nacionālais paražu tiesību avots. Folklora ir vispārpazīstama tradīcija, kas izteic tās sociālo un kultūras identitāti, tās formas satura vērtības tiek pārmantotas mutvārdos vai kādā citā veidā.…