Prof. A.Švābe paražu tiesības definē kā “tiesības, ko nav devis likumdevējs, bet kas līdzīgi valodai iegūst un patur savu saistošo normatīvo spēku vienādas ilgas lietošanas un ievērošanas ceļā, kļūstot par masu uzvešanās noteicēju tiesiskā dzīvē”.
Par laika posmu līdz 13.gs.nesitematizētas, fragmentāras ziņas par paražu tiesību normām senajiem baltiem un līviem var gūt no miera un padošanās līgumiem, kurus slēdza Svētais krēsls, Rīgas arhibīskaps, Zobenbrāļu un Livonijas ordenis, kā arī Rīgas rāte ar kuršu un zemgaļu virsaišiem 13.gs., un kuru teksti nonākuši līdz mūsdienām.
Seno paražu tiesību paliekas atrodamas arī vēlākos likumdošanas aktos. Tādejādi no atsevišķām seno paražu tiesību paliekām, kas saglabājušās līdz mūsdienām, varam mēģināt rekonstruēt dažu sākotnējo tiesību institūtu izcelšanos Latvijas teritorijā.
Senie balti un lībieši dzīvoja pēc paražu tiesībām. Tās nebija pierakstītas līdz 13. gs. sākumam, kad to veica vācu iekarotāji, pārlabojot tās atbilstoši kristietības reliģiskajām normām un jaunajai sabiedriskajai iekārtai, un pastāvēja mutvārdu formā, balstījās uz atmiņu un tālāknodošanu pēcnācējiem. Tā kā paražu tiesības veidojās no prakses, no paražām, tās nebija sistematizētas.
Tās lielā mērā bija kazuistiskas, tas ir, normas tajās tika veidotas, balstoties uz konkrētiem gadījumiem (kāzusiem), kas netika vispārināti.
Ir jāatceras, ka tā saucamajām barbaru tautām nebija raksturīga abstraktā domāšana. Paražu tiesībās tika runāts par konkrētām lietām, kas bija taustāmas, un nevis par abstraktām kategorijām (kā, piemēram, lieta romiešu tiesībās bez saistības ar konkrēto priekšmetu).…