Paražu tiesību institūti pēc folkloras materiāliem

Latvijas teritorijā no 11.gs. līdz 13.gs. sākumam radās agrīnie valstiskie veidojumi, kas pēc struktūras vēl nebija valstis vārda īstā nozīmē. Tiem trūka attīstīta valsts pārvaldes aparāta, kas būtu spējis izteikt un noformēt rakstiskos likumus. Tāpēc atsevišķos novados sabiedrības virsslāņi ( vecākie, labieši ) ar savām karadraudzēm un dažādām sapulcēm uzturēja spēkā senās paražu tiesības ( mores paganorum, alden site ), kas jau gadu simteņiem bija iesakņojušās tautas apziņā. Šīs paražas pielāgoja sabiedrības jaunajām vajadzībām.
Paražu tiesību avoti Latvijas teritorijā tiešā veidā neeksistē rakstības trūkuma dēļ. Par tām var spriest tikai netieši pēc ļoti neskaidriem un grūti datējamiem juridiskās folkloras materiāliem, kuros atrodamo tautas apziņā daudzus gadu simteņus saglabājušies šo tiesību elementi, kā nerakstītas tradīcijas, kā arī vēlākos likumdošanas aktos. Tādējādi no atsevišķām seno paražu tiesību paliekām, kas saglabājušies līdz mūsdienām, var mēģināt rekonstruēt dažu sākotnējo tiesību institūtu izcelšanos Latvijas teritorijā.
Visvairāk paražu tiesību avotus varētu saskatīt tādos folkloras materiālos, kā tautas dziesmas un sakāmvārdi. No tām iespējams gūt priekšstatu par senlatviešu kultūru, cilvēku dalījumu sabiedriskajās grupās, šo grupu locekļu pienākumiem un attiecībām.
Ne kaķiem tur laipot,
Kur laipoja sarmulīts;
Ne kalpam tur sēdēt,
Kur sēdēja saimenieks.

…