Senie balti un lībieši dzīvoja pēc paražu tiesībām. Līdz vācu ienākšanai 13. gs. paražu tiesības pastāvēja tikai mutvārdu formā, tās balstījās uz atmiņu un tika nodotas no paaudzes paaudzei.
Paražu tiesības “ir tiesības, ko nav devis likumdevējs, bet kas līdzīgi valodai iegūst un patur savu saistošo normatīvo spēku vienādas ilgas lietošanas un ievērošanas ceļā, kļūstot par masu uzvešanās noteicēju tiesiskā dzīvē”.1
Uz baltu un lībiešu paražu tiesībām iespaidu atstājušas ģermāņu un austrumslāvu paražu tiesības.
ĢIMENES TIESĪBU INSTITŪTS
Visplašāk tautas dziesmās ir atspoguļotas tieši ģimenes tiesības, jo senajā sabiedrībā ģimene (saime, dzimta) ir visa pamats – iztika, drošība.
Laulības
Precības lielākoties notika diezgan vardarbīgā kārtā – ar sieviešu zādzības un laupīšanas palīdzību.
Zagšus, tautas, nezodziet, Ar varīti nevediet:
Zagšus zagta, varēm vesta Ilga mūža nedzīvoja.
Mūs māsiņa ogās gāja, Tur palika kā gājusi.
Vai nostiga staigā purvā, Vai noveda sveši ļaudis.
Tautas veda mūs’ māsiņu, Skuju nesa rociņā:
Dzenaties, bāleliņi, Pa skujiņu birumiņu.…