Latvijas teritorijā no XI gs. līdz XIII gs. sākumam radās agrīnie valstiskie veidojumi, kas pēc struktūras vēl nebija valstis- trūka attīstīta valsts aparāta( likumdošanas orgāns), kas būtu spējis izteikt un noformēt valdošās šķiras gribu rakstītos likumos. Tāpēc atsevišķos novados sabiedrības virslāņi (vecākie, labieši u.c.) ar savām karadraudzēm un sapulcēm uzturēja spēkā senās paražu tiesības, kas jau gadus simteņiem bija iesakņojušās tautas apziņā. Šīs paražu tiesības pielāgoja sabiedrības jaunajām vajadzībām, ievērojot valdošās šķiras intereses. Latvijas seno iedzīvotāju paražu tiesības nekad nav bijušas nedz sakopotas, nedz uzrakstītas. Šo tiesību elementi saglabājās tautas apziņā daudzus gadu simteņus kā nerakstītas tradīcijas.(1)
Tautas folklora (tautasdziesmas, sakāmvārdi) ir paražu tiesību vērtīgākais avots, no kura iespējams gūt priekšstatu par senlatviešu sabiedrisko kultūru, cilvēku dalījumu sabiedriskajās grupās, šo grupu locekļu pienākumiem un attiecībām. (2)
Analizējot paražu tiesības folkloras kontekstā, varam sīkāk izdalīt un raksturot galvenos paražu tiesību avotus Latvijā: īpašuma tiesības, mantošanas tiesības, ģimenes tiesības, saistību tiesības, krimināltiesības.
Īpašuma tiesības.
Sairstot teritoriālajai kopienai, lauki, lopi un vergi sāka piederēt atsevišķiem ļaudīm- saimju galvām, sairušās kopienas sabiedriskā īpašuma paliekām (kopīgas ganības, kopīgi ūdeņi, meži) izveidojās privātīpašums – kustama manta (lopi, ieroči, pūrs) un nekustama manta (aramzemes, pļavas, zvejas vietas, bišu dravas). Laika gaitā atsevišķām personām izdevās zemi un citas lietas iegūt savā piederumā uz visiem laikiem. (1)
Latviešu tautasdziesmās saglabājies jēdziens “tēva zeme” zemes piederības (īpašuma) nozīmē. Zemes valdījuma tiesiskā forma visvairāk izplatīta starp turīgiem ļaudīm sākotnējiem īpašniekiem.
Ej, māsiņa, pie kalpiņa,
Ja kalpiņš gadijàs;
I kalpiņš tēva dēls,
Tikai nava tēva zemes.
vai
Tādu tiesu kungi sprieda,
Tādu mani bāleliņi:
Tai māsai tēvu zeme,
Kam neviena bāleliņa. (3)
Mantošanas tiesības.
Pirmatnējās īpašuma tiesības Latvijas teritorijā nosauktas par mantojumiem (hereditates, tēva zeme, kas jāsadala starp brāļiem). Ja ir vairāki mantinieki, tad mantojums ir jāsadala, kas bieži radīja strīdu un naidu:
Ko, māsiņas, baraties,
Kādas zemes jums jadala?
Lai baràs bāleliņi,
Tiem jadala tēvu zeme. (3)
Latviešu tautas dziesmās vērojami divējādi principi mantinieku priekšrocību noteikšanā:
1.vecākā dēla priekšrocības (tēva dēls)
Es pastare mātes meita,
Man pirmais tēva dēls.
Pastarei mātes pūrs,
Pirmajam tēva zeme.…
