Paražu tiesības

Ja runāju par Latviju, tad jāmin, ka arī senie baltieši un lībieši dzīvoja vadoties pēc paražām. Tās pastāvēja mutvārdu formā un balstījās uz atmiņu, kā arī to nodošanu pēcnācējiem. Tās netika pierakstītas līdz pat 13.gs.sākumam, kad to pakāpeniski sāka darīt vācu iekarotāji, pārlabojot un sagrozot tās atbilstoši kristietības reliģiskajām normām un jaunajai sabiedrības iekārtai, kādu tie bija iecerējuši veidot Latvijas teritorijā. Un tā, kā paražu tiesības veidojās no prakses, tad tās nebija sistematizētas, „...sakarā ar ko šodienas pētniekiem rada daudz baltos plankumus.”1 Paražu tiesības lielā mērā bija noteiktas kazuistiski, tas ir, normas tajās tika veidotas balsoties uz konkrētiem gadījumiem, kas netika vispārināti.
Mūsdienās paražu tiesību pielietošanu Latvijas civiltiesībās reglamentē Civillikums. Tā otrā panta, otrā daļa nosaka – „Ieradumu tiesības nevar ne atcelt, ne grozīt likumu. Ieradumu tiesības piemērojamas likumā noteiktos gadījumos.”2 Pēc šī likuma secināt var to, ka šāds likuma atspoguļojums nedod lielu iespēju civilprocesā piemērot paražu tiesības. Civillikums atļauj tās piemērot tikai gadījumos, kad likums dod īpašu atļauju. Tāpat arī Latvijā civillikums neļauj aizpildīt likuma robus lietojot paražu tiesības, kā to bieži ir pieņemts darīt citās Kontinentālo Eiropas tiesību (romāņu ģermāņu) saimju valstīs, piemērojot tiesības. …