Zinātne, kurā pēta pašas universālākās un abstraktākās pasaules iezīmes un domāšanas kategorijas: prātu, patiesību, pierādījumu, argumentāciju, būtību, spriešanas spēju u.c., kā arī cilvēka vietu pasaulē ir Filozofija. Filozofija veido pasaules izpratni, balstoties uz izziņas, vērtību, ētisko, estētisko, sociālo un politisko pieeju. Filozofija ir teorētiski refleksīva apziņas un kultūras forma un īpašu nozīmi piešķir zināšanu pašapziņas jeb refleksijas modam.
Savukārt filozofijas virziens pozitīvisms cilvēku un sabiedrību centās pētīt ar dabaszinātņu metodēm. Pozitīvisms centās noskaidrot likumsakarības, saskaņā ar kurām darbojas sabiedrība un, noskaidrojot šīs likumsakarības, pozitīvisms tiecās atrast mehānismu, kā regulēt sabiedrību un tās darbības traucējumus, piemēram, kā novērst karus.
Loģika ir zinātnes apakšnozare, kura pēta universālās domāšanas formas un metodes, kas nodrošina racionālu izziņu. Ir formālā, matemātiskā, modālā, simboliskā u.c. loģika
Loģika pētī galvenokārt organizētu domāšanu, kas vērsta uz izziņas un prakses uzdevumu risināšanu, tā abstrahējas no domāšanas psiholoģiskajiem aspektiem, par pētniecības objektu izvirzot jēdzienu, spriedumu, slēdzienu, teoriju utt. struktūru. Loģikas zinātnes pamatlicējs ir Aristotelis.
Loģika ir zinātne par jēdzienu un spriedumu uzbūvi, par to likumiem un kārtulām, par matemātiski loģiskiem rēķiniem, par spriešanas principiem un dedukciju. Tā pēta, kāda ir korekta spriešana un pareizi slēdzieni (par deduktīvo loģiku runājot – kādos gadījumos var teikt, ka kaut kas izriet no kaut kā cita jeb ir tā loģiskās sekas). Citiem vārdiem sakot, loģika ir teorētiskās un lietišķās pētniecības nozare, kas analizē patiesuma un pareizuma vispārīgās likumības un izstrādā loģikas kārtulas.…
